Ņem, bāliņi, sirmu zirgu (30.06.2026.)

Zirgs – veselībai, skaistai stājai, spēcīgam mugurkaulam un dvēseles harmonijai. Nav noslēpums, ka dzīvnieka ritmiskās kustības un siltums palīdz pacientam uzlabot muskuļu tonusu, koordināciju un līdzsvaru. Skaidrosim, kā un vai palīdz zirgu reitterapija, kas ir ārstēšanas metode.

Galvenais dziednieks ir zirgs

Zirgs vēsturiski latvietim ir bijis spēka simbols, kolēģis un uzticams draugs. 8 publikāciju “Ņem, bāliņi, sirmu zirgu” saturs nebūs stāsts tikai par zirgiem. Tā ir ilgošanās pēc zirgu miera, prasmes, eksistences, tostarp gandrīz ar reliģiskām jūtām, kas latgaliešiem ir īpaši svarīgas. Ne vienmēr vajag vienkāršo sarežģīt, lai vietējā kopienā, vēstot par sen zināmām, bet, iespējams, piemirstām tēmām, stiprinātu valstisko apziņu, latvisko un latgalisko kultūrtelpu. Lūkosim, kā vēstures līkločos esam turējuši godā savas tradīcijas, apliecinot, ka arī mūsdienās tās nav zemē metamas, apliecinot, ka zirgi, poniji, zirgspēki, pat šaha zirdziņi joprojām pārsteidz…

Zirgi – dzīvesveids un mīlestība, kas nepāriet

Balvu novada Tilžas pagasta “Kapulejās” ir saimniecība – zirgu sēta “Sidraba pakavi”, kuras ikdienas ritmu jau daudzus gadus nosaka zirgu pakavu dipoņa, rūpes un cieša saikne starp cilvēku un dzīvnieku. LARISAS un ANDREJA KLITONČIKU kopīgi veidotajā zirgaudzētavā zirgi nav tikai saimniecības daļa – tie ir ģimenes dzīvesveids, aizraušanās un sirdslieta, kas vieno vairāk nekā jebkurš cits darbs. Astoņus gadus šeit skanēja bērnu smiekli, norisinājās reitterapijas nodarbības un tika piedzīvoti daudzi mazi, bet nozīmīgi veiksmes stāsti. Lai arī šī darbības lappuse ir aizvērta, zirgi no saimnieku dzīves nav pazuduši. Gluži pretēji – tie joprojām ir ikdienas centrā, pieprasot darbu, pacietību un beznosacījuma atdevi. “Mīlestība pret zirgiem nav izmērāma ne nostrādātajās stundās, ne ieguldītajos līdzekļos. Tā ir sajūta, kas gadu gaitā kļuvusi par neatņemamu ģimenes identitātes daļu,” atzīst Larisa Klitončika.

Kā nonācāt līdz zirgkopībai? Jums tā ir profesija, vaļasprieks vai dzīvesveids?

– Gribētu teikt, ka tas ir dzīvesveids un neārstējama slimība, ar kuru saslimu jau bērnībā. Toreiz bieži braucu pie vecmammas ar vectēvu uz Goliševu Latvijas–Krievijas pierobežā, kur bija ferma un sirms ganu zirdziņš Čaika – daudz laika pavadīju viņas tuvumā, man ļoti patika. Kad viņa nomira, piedzīvoju histēriju. Vēl šodien atceros, kā braucām autobusā, un mamma izstāstīja, ka manas Čaikas vairs nav, viņa nomira… Tas bija ļoti liels trieciens. Vēlāk, kad jau kļuvu vecāka, lai būtu tuvāk zirgiem, vasaras brīvlaikos uz zirga grābekļa piestrādāju Balvu gaļas kombinātā – tur bija savs stallis, zirgi, kuriem gatavoja sienu. Toreiz dzīvojām Balvos, turējām gotiņu un, būdami gaļas kombināta strādnieki, bieži ņēmām zirdziņu, lai nopļautu sienu. Tāpēc var teikt, ka zirgi manā dzīvē bijuši, kopš sevi atceros.

Un kad pirmais zirgs parādījās Jūsu saimniecībā?                           

– Kad aizgāju strādāt uz Rugājiem. Uzzināju, ka tur ir zirgi, un viss sagriezās kājām gaisā – pametu universitāti, kur studēju grāmatvedību, un atgriezos dzimtajā pusē. Kādas finanses un tirdzniecība, ja ieraudzīju zirgus! Toreiz Rugājos bija izveidota zirgu ferma, kurā veiksmīgi darbojās sporta sekcija, un Vitālijs Kuļšs bija sovhoza “Rugāji” direktors. Tajā laikā strādāju gaļas kombināta kadru daļā un katru vakaru pēc darba braucu uz Rugājiem. Sovhoza direktors pamanīja manu uzcītību un mīlestību pret zirgiem, un drīz vien paaicināja par fermas vadītāju Rugājos. Toreiz lielākas laimes nebija, un drīz vien no gaļas kombināta kadru daļas nonācu Rugājos. Bet pie pirmajiem zirgiem tikām pārmaiņu laikā, kad par pajām nopirkām visu fermu ar šķirnes zirgiem – negribējās, ka viņus sadala. No Rugājiem pie mums uz mājām Tilžā atnācām ar slaveno ērzeli Samtu un vēl vienu ērzeli. Tas bija 2002.gads. Kopš tā laika mums vienmēr bijuši zirgi.

Cik zirgiem esat saimnieki šobrīd?

– Tagad ir seši savi zirgi un viena ķēve, kas no Lielvārdes atvesta ciemos pie Sidraba. Divi no šiem zirgiem astoņus gadus gājuši reitterapijā. Bet viss sākās ar ērzeli Samtu, kuru Rugājos zināja katrs, jo viņš bija braucamā tipa ērzelis, kuru cilvēki bieži ņēma strādāt. Otrais bija Traķeņu šķirnes ērzelis – mēs viņu Burtniekos samainījām pret ķēvi, mūsu Sidraba māti. Tad ganāmpulkam pievienojās ķēve Karmelita, pēc tam arī Genoveva.

Bieži dzirdēts, ka katram zirgam ir savs raksturs. Var piekrist šim apgalvojumam?

– Pilnīgi noteikti tā ir – katram tiešām ir savs raksturs, bet ikvienu no viņiem mēs uztveram kā savu ģimenes locekli. Turklāt skatāmies, kāds katrs ir, un nemēģinām pārvērst par tādu, kādu gribam redzēt. Vienkārši jāmāk sadarboties, piemēroties otram. Protams, tajā pašā laikā neļaujam taisīt arī pigorus, jo robežas ir jānosprauž. Bijām kādā seminārā, kur viens no pasaules vadošajiem treneriem teica, – zirgam vajag parādīt, ka viņš nav boss. Saimnieks ir boss! Bet bez visa tā ļoti svarīga ir arī savstarpējā enerģētika, jo, piemēram, pajūgu braukšanā zirgs vadāms ar grožiem, balss intonāciju un pātagu.

Teicāt, ka divi no jūsu zirgiem astoņus gadus gāja reitterapijā. Kā sākās sadarbība ar reitterapeiti?

– Andreja meita Anna strādāja pie dakteres Baranovskas, un reiz kādā jubilejā satikāmies un sākām runāt par reitterapiju. Daktere bija ļoti ieinteresēta, sapratām, ka varam strādāt šajā virzienā. Uzrunājām pazīstamo reitterapeiti Rēzeknē, jo bez speciālista šis pakalpojums nav iespējams, un viss notika. Astoņus gadus ar diviem sertificētiem zirgiem veiksmīgi sniedzām pakalpojumu, bet nu jau ceturtā vasara, kopš reitterapiju nepiedāvājam.

Kura bija tā cilvēku kategorija, kas izmantoja šo pakalpojumu?

– Lielākoties reitterapijas nodarbības izmantoja bērni – viss notika, pateicoties portālam “ziedot.lv”, deinstitucionalizācijas un pašvaldības projektiem. Cilvēki bērnus veda arī privāti – brauca no Madonas, Gulbenes un Lubānas novadiem. Sapratām, ka reitterapija ļoti nepieciešama, turklāt bija apbrīnojami, kādus rezultātus un uzlabojumus redzējām. No malas varbūt šķiet, ka tas viss notiek ļoti viegli – zirgs iet pastaigu režīmā, bet patiesībā mums ar Andreju bija lielākais slogs. Visu laiku vajadzēja kontrolēt zirgu, lai viņam pareiza gaita, skatīties, vai viņš ir mierīgs. Sākumā bija neliels satraukums arī par to, kā zirgi uzvedīsies, jo viņiem tā bija jauna pieredze. Bija arī bērni, kuri paši nevarēja sēdēt uz zirga, tādēļ viņus bija jāpieskata un jākontrolē. Paldies Dievam, mūsu reitterapeite Aļona bija tieviņa, smalka un viegla, bet citreiz viņai priekšā sēdēja divreiz smagāks bērns, kurš ik pa laikam izpauda visas savas emocijas un šad tad no sajūsmas mēdza arī iesist ar rokām – bija jākontrolē process.

Šķiet, kas tad reitterapijā sarežģīts – zirgs iet uz priekšu, un viss…

– Patiesībā tā iedarbība ir daudz dziļāka un nopietnāka. Zirgam ir trīs dimensiju kustība, un, sēžot uz zirga, darbojas muskuļi, kas atbildīgi par staigāšanu. Ieslēdzas reflektorika, impulsi iet no iegurņa uz smadzenēm.

Kādām saslimšanām reitterapija vispiemērotākā?

– Dauna sindromam, cerebrālajai triekai, jo labi noņem muskuļu spazmas, autismam, vestibulārā aparāta saslimšanām, arī atpalicībai attīstībā. Patiesībā daudzām kaitēm reitterapija nāk par labu, ko apliecina arī ļoti labie rezultāti. Bija gadījums, kad viena mamma atveda savu trīsgadīgo bērniņu, kurš tobrīd bija gulošs. Puikam bija cerebrālā trieka un vēl klāt buķete citu slimību. Pēc pirmajām nodarbībām šķita, ka uzreiz rezultāta nav, bet pēc ceturtās reizes mamma atbrauca, izkāpa no mašīnas, smaids līdz ausīm. Sev priekšā aiz rokām viņa turēja dēlu! Puika, protams, nevarēja paiet un likt soļus, bet stāvēja kājās, kaut gan līdz tam gulēja un pat nesēdēja. Pēc tam viņi līdz pat pēdējai reizei uz nodarbībām brauca regulāri. Mums prātā palicis mammas teiktais, – nekad nebiju iedomājusies, ka zirgs manu bērnu pacels uz kājām. Vēl atmiņā palicis viens puisītis – dzirdes invalīds, kuram bija problēmas ar vestibulāro aparātu. Vecāki žēlojās, ka nevar viņu iemācīt braukt ar velosipēdu. Pēc divām vai trīs nodarbībām puika, atkal ieraugot mūs, jau pa gabalu sauca, – urrā, mēs jau braucam! Bet pats galvenais, ka uzlabojumi bija acīmredzami. Viena bērnudārza vecuma meitenīte ilgi nerunāja, sāka braukāt uz reitterapiju, un jau pēc laiciņa spruka vaļā tādi runas plūdi! Efekts apbrīnojams. Šie uzlabojumi un gandarījums, ko redzējām, ir lielākā un labākā balva. Asaras bija acīs ne vien vecākiem, bet arī mums.

Astoņu gadu laikā droši vien paspējāt gan ar bērniem sadraudzēties, gan viņu vārdus iegaumēt…

– Protams. Mums visi brauca pēc grafika – katram bija paredzēts seanss 20 minūšu garumā. Balvu Teritoriālā invalīdu biedrība finansēja un sadabūja materiālu rampai, kuru paši saviem spēkiem sataisījām un uzstādījām, lai pa to var uzbraukt arī ar ratiņkrēslu. Līdz ar to bija iespēja palīdzēt uzsēdināt cilvēku zirga mugurā no divām pusēm. Ar pacientiem, kuri nevarēja paši sēdēt un sevi kontrolēt, zirga mugurā sēdēja reitterapeite. Bija gadījumi, kad bērni no prieka un emocijām, ieraugot zirgu, sita ar rokām pa gaisu, piedzīvojām arī brīžus, kad terapijas laikā bērns zirga mugurā aizmiga. Pēc astoņu gadu pieredzes varam apliecināt, ka reitterapija tiešām strādā. Ne velti pastāv uzskats, ka rehabilitācijā visefektīvākie ir zirgi un delfīni, jo viņi ietekmē cilvēku gan fiziski, gan emocionāli.

Jebkurš zirgs var strādāt reitterapijā?

– Noteikti jāsaka, ka nē. Zirgam jābūt sertificētam, turklāt viņam jābūt pareizai, atbilstošai gaitai un stiprai nervu sistēmai. Piemēram, šāda pakalpojuma sniegšanai neder poniji, jo viņiem īss solis. Reitterapijā zirgs var piedalīties no noteikta vecuma, tādēļ mums šīm prasībām atbilda trīs zirgi – Karmelita, Genoveva un Sidrabs. Tiesa gan, parasti reitterapijā ērzeļi neiet (pie tam vēl vaislas), bet Sidrabs tik mierīgs un stabils, ka reitterapeite viņu atzina par labu esam, un tieši problemātiskākos bērnus un pieaugušos vizināja ar viņu. Zirgu meitenes, kā jau meitenes, ir cimperlīgākas.

Spriežot pēc tā, cik ļoti reitterapijas nodarbības bija pieprasītas, laikam jāsecina, ar katru gadu īpašo bērniņu kļūst arvien vairāk…

– Diemžēl tas ir fakts. Es ļoti gribēju, lai reitterapiju pārņem Vita Zuša no zemnieku saimniecības “Mežaines” Rugājos, jo viņiem ir liels šķūnis, kur varētu sataisīt manēžu un sniegt pakalpojumu visu gadu. Mums diemžēl tas bija sezonāls pakalpojums. Bet, lai šādu pakalpojumu sniegtu, reitterapeitam obligāti jābūt ar medicīnisko izglītību. Šobrīd Latvijā tādu speciālistu mums ir ļoti maz. Vitai ir medicīniskā izglītība – izejot kursus, viņa varētu sniegt pakalpojumu. Bet reitterapeitam nepietiek tikai ar atbilstošu izglītību vien – vajag mācēt jāt, un visas trīs gaitas, beigās vēl jākārto eksāmens. Kursi maksā lielu naudu, turklāt nav pārliecības, ka šādi kursi vispār būs. Manēžai arī nepieciešami diezgan lieli ieguldījumi – lai ko tādu uzņemtos, cilvēkam vajadzīgs pašvaldības vai privātpersonu atbalsts. Tajā pat laikā esmu pārliecināta, ka reitterapijai Balvu novadā būtu ļoti liela piekrišana, jo pēc tam, kad beidzām sniegt pakalpojumu, daudzi cilvēki zvanīja un jautāja, vai tiešām vairs nav tādas iespējas.

Kā notiek tipiska reitterapijas nodarbība?

– Reitterapija sākas ar to, ka pacients atbrauc ar savu medicīnisko dokumentāciju un diagnozēm, reitterapeite izvērtē, vai viņam šāds pakalpojums atļauts, lai nenodarītu vairāk ļaunuma nekā labuma. Tas svarīgi, jo ne ar visām saslimšanām drīkst sēsties zirga mugurā – ir kaites, ar kurām kategoriski to nedrīkst darīt. Piemēram, onkoloģija, jo zirga mugurā uzlabojas asinsrite, un tas var nākt par sliktu, noteiktas pakāpes skolioze, sirds slimības un citas. Mūsu pieredzē bija divi gadījumi, kad slimības dēļ reitterapeite cilvēkiem atteica. Taču tiem, kam tas atļauts un pat vajadzīgs, nodarbība sākās ar to, ka pacients uzsēdās uz zirga, un mēs sākām soļot pa apli – piecas minūtes uz vienu pusi, tad mainījām virzienu uz otru pusi. Tad atkal mainījām virzienu. Svarīgi skatīties, lai zirgs soļo mierīgi, līdzenā gaitā, un tā visu nodarbību – 20 minūtes. Reitterapeits to visu skatās, pasaka kādas piezīmes, palabo. Pārsvarā vēro no malas, bet, ja pacients pats nevar nosēdēt, arī kāpj zirga mugurā. Kopumā vadīt reitterapiju ir ļoti grūts darbs – primārais ir kontrolēt zirgu, bet tai pat laikā jāskatās, kā bērns sēž zirga mugurā. Vienu gadu bija tā, ka katrs savā laikā brauca aptuveni 15 klienti dienā. Un, kad pa apli nosoļojām tos 15 kilometrus 2,5 stundu garumā, teikšu godīgi, – bija ko just. Turklāt arī zirgiem vajag atpūtu, jo šo darbu nevar darīt vairāk kā divas stundas pēc kārtas. Viņiem ātri apnīk, sāk palikt nemierīgāki. Jātaisa pārtraukums, jāatpūtina un tikai tad var atsākt terapiju. Parasti centāmies nodarbības plānot pavasarī un rudenī, kad nebija dunduru, jo arī tie būtiski traucēja zirgiem strādāt.

Kas jāzina, pirmo reizi nākot uz reitterapiju?

– Jāsaprot, ka tas nav process, kas nesīs rezultātu jau pēc vienas nodarbības. Reitterapijai, tāpat kā, piemēram, masāžām, vajadzīgs noteikts nodarbību skaits – minimums desmit. Bija mums arī cilvēki, kuri brauca pat pa 20 reizēm un vairāk.

Kāda ir Jūsu ikdiena rutīna? Cik daudz laika prasa zirgu apkopšana?

– Šobrīd pakalpojumus sniedzam mazāk, daudzus gribētājus izbraukt ar zirdziņu sūtām pie konkurentiem (red. – smejas), bet, neskatoties uz to, darba, protams, pietiek. Vasarā trīs zirgi 24 stundas diennaktī pavada ārā, bet trīs zirgi naktīs stāv stallī. No šiem trijiem viens ir rikšotājs, kas piedalās sacensībās. Tādēļ, ja viņu trenējam, jādod iespēja arī atpūsties. Visiem zālēdājiem nakts ir uztraukuma periods, tādēļ, lai dzīvnieki atpūstos, laižam viņus stallī. Ceļamies pēc pulksten 6 no rīta, tad Andrejs zirgus izlaiž ārā ganībās, kur viņi paēd, bet vakarā trīs zirgus vedam atpakaļ uz stalli. Vasarā mums pašiem zirgus sanāk pabarot tikai reizi – dodam auzas, spēkbarību, rikšotājiem – speciālo barību, arī mikroelementus un sienu. Vienmēr, protams, jābūt pieejamam arī ūdenim. Savukārt ziemā viss tāpat kā cilvēkiem – brokastis, pusdienas un vakariņas. Aukstajā laikā, pirms doties pastaigā, piemēram, mūsu senioru Sidrabu, kuram jau 21 gads, apģērbjam. Viņam nopirkta kvalitatīva, silta, vēja un ūdens necaurlaidīga sega.

Labs saimnieks pēc labi padarīta darba mīluli vienmēr apbalvo. Kas zirgam ir lielākais gardums?

– Burkāni un āboli, kas jo īpaši liels gardums zirgiem ir ziemā. Parasti, kad kāds pie mums brauc pavizināties, sakām, ka var paņemt līdzi burkānu vai sabriedušu maizīti. Un, kad atved 10kg burkānu maisu, tad ir svētki. To vien dzirdam, kā hrum, hrum, hrum – zirgi ēd gardu muti. Vēl var pacienāt arī ar kādu cukurgraudiņu, bet ar to aizrauties nevar.

Lai saimniekam ar dzīvnieku būtu laba sadarbība, vajadzīga uzticība. Kā to panākat?

– Kad strādāju Rugājos, daži zirgi bija problemātiski – bailīgi, ar niķiem. Mums ir Latvijas šķirnes braucamā tipa zirgi, kas veidoti kā līdzsvaroti, cilvēkam uzticīgi un universāli zirgi. Mums visi, izņemot vienu, ir ģenētiski. Sidrabs ir viens no populārākajiem braucamajiem ērzeļiem Latvijā pēc pēcnācēju skaita. Savukārt Latvijā kopumā ir vairāk nekā 20 ģenētiskie ērzeļi. Sidrabs ir to skaitā, kuram ir daudz bērnu, no kuriem vairums dzīvo Skandināvijā, Igaunijā, Lietuvā un arī Krievijā. Viņam ir aptuveni 60 pēcnācēji, un braucamā tipa ērzelim tas ir ļoti daudz. Bet viņš joprojām vēl cenšas (red. – smejas). Šogad pie Sidraba pieteicās piecas dāmas, un sestā ir savējā. Lai notiktu paaudžu maiņa, tuvākajā laikā ceram sertificēt Sidraba dēlu Sargu.

Jūsu zirgiem skaisti, latviski vārdi…

– Jā, visiem cenšamies dot latviskus, bet jau sāk aptrūkties, jo pirmajam burtam vārdā jābūt tēva vārdam, bet pa vidu – mātes vārda pirmajam burtam. Mums ir Sidrabs un Genoveva, tad nu jāizdomā kombinācijas ar burtiem ‘S’ un ‘G’. Mums ir Sidraba Sakta, Sidraba Kamene, Singa Sigma, Sidraba Grants un vēl daudz dažādu vārdu. Pagājušonedēļ piedzima kārtējais kumeliņš – ķēvīte. Tagad jādomā vārds, ko parasti abi ar Andreju darām kopā, koleģiāli. Visticamāk, viņa būs Sangrija. Vienu vārdu ķēvītei, kura jau dzīvo Ventspilī, iedeva bērnudārza grupiņa no Balviem. Nosauca par Singu Sigmu. Ir, protams, pieejams arī zirgu vārdu kalendārs, bet tur ļoti daudz ārzemniecisku vārdu, kādus mēs ne īpaši gribam likt.

Zirgs jūt cilvēka garastāvokli?

– Ļoti labi jūt. Ja cilvēks dusmojas, arī zirgs paliek nemierīgs. Kad man smagums uz sirds un gribas paraudāt, vienmēr aizeju pie zirdziņa, un viņš man piespiežas. Var izkratīt sirdi un zināt, ka nevienam neizstāstīs. Zirgi arī ļoti labi jūt, ka no viņiem baidās, un bieži vien to izmanto. Kad saimnieks iegādājas jaunu zirgu, zirgs uzreiz mēģina iztaustīt robežas un saprast, ko var atļauties un ko – nē. Viņš testē – mēģina izrauties, aizskriet vai iekost, bet tas ir tas brīdis, kad saimniekam uzreiz jāparāda, – es te esmu boss un noteicējs. Zirgam jāsaprot, ka barības ķēdē viņš ir aiz cilvēka.

2023. un 2025.gadā Balvos noorganizējāt skaistu un plaši apmeklētu zirgu parādi. Kādi šobrīd Latvijā notiek procesi saistībā ar zirgkopību?

– Jā, zirgu parāde 2023. un 2025.gadā tiešām bija liels un skaists notikums. Pirmajā gadā piedalījās vienjūgi, divjūgi un jātnieki, nākamajā gadā bez tiem bija arī četrjūgs un daudz jātnieku skaistos tērpos. Kādas ir šī brīža tendences? Tie, kuri ar zirgiem nodarbojas, to darīs tik ilgi, kamēr viņi būs. Tiem, kuri dzīvo pie Rīgas, varbūt tas ir nedaudz vieglāk, jo tajā pusē naudu pelna, turot svešus zirgus savos staļļos, un piedāvā arī savus zirgus treniņiem. Pie mums viss balstās uz entuziasmu, tiesa gan, ir pieejamas arī valsts un Eiropas subsīdijas. Šogad pirmo gadu pielika mazliet lielāku atbalsta summu no Eiropas. Mēs savā saimniecībā zirdziņus turēsim, kamēr vien viņi būs un pietiks spēka. Tagad pārdošanā ir trīs no sešiem mūsu zirgiem. Tiesa gan, pirms pārdot, skatāmies, lai zirgi nonāk labās rokās. Jo īpaši svarīgi mums tas pēc viena ļoti sāpīga gadījuma un sliktas pieredzes. Pārdevām zirdziņu, un tad uzzinājām, ka tas nonācis sliktās rokās. Darījām visu, lai situāciju labotu, un tas izdevās. Zirgi mums ir kā savi ģimenes locekļi, tādēļ nav mazsvarīgi, kādās rokās viņi nonāk.

Mūža mīlestība. Larisa un Andrejs Klitončiki neslēpj, ka zirgi ir viņu mūža mīlestība – viņi dod pozitīvas emocijas, prieku, mieru, uzticēšanos un arī brīvības sajūtu, lēkšojot pa ziedošu pļavu.

Saimnieku lepnums. Larisa un Andrejs Klitončiki pamatoti lepojas ar faktu, ka viņu saimniecībā audzēts zirgs Indeks, kurš savulaik pārdots uz Igauniju un kopā ar Igaunijas braucēju Urmasu Saksu savulaik piedalījies Pasaules čempionātā pajūgu braukšanā Gēteborgā.

Pat nelieli soļi var kļūt par lieliem sasniegumiem

MARIJA DUĻBINSKA, Balvu Teritoriālās invalīdu biedrības priekšsēdētāja: – Balvu novada invalīdu biedrības bērni ar reitterapiju aktīvi sāka nodarboties laikā, kad mūspusē realizēja lielo deinstitucionalizācijas projektu. Tā ietvaros reitterapiju kā rehabilitācijas pasākumu tuvāk mājām nozīmēja ļoti daudziem bērniņiem, un tas bija laiks, kad iepazināmies ar zirgaudzētāju Larisu Klitončiku no Tilžas. Sākumā pie viņas braucām privāti, bet, sākoties projektam, īpašajiem bērniem šo pakalpojumu apmaksāja no Eiropas fondu līdzekļiem. Protams, iespēju apmeklēt reitterapiju ar prieku izmantoja visi. Raimonds uz zirga vienmēr brauca kaut ko dungodams, savukārt Laumiņa, pateicoties nodarbībām, sāka staigāt. Tieši tādēļ šķita ļoti svētīgi, ka bija iespēja iziet šo terapiju.

Daudzi īpašie bērni nerunā, taču jūt dzīvnieka siltumu un pasauli uztver savādāk – tā tikai šķiet, ka viņi neredz, nedzird un nesaprot. Katra tikšanās reize ar zirdziņu viņiem bija svētki un piepildīta diena, pēc kuras bērni bija gatavi gaidīt vēl nedēļu, lai izbaudītu to atkal. Savukārt Larisa ir drosmīga un varonīga sieviete, kura izgāja cauri milzīgajam birokrātijas slogam, lai šo iespēju mums nodrošinātu. Bieži vien pie zirdziņiem atbraucām vairākas ģimenes reizē un, lai būtu lietderīgi pavadīts laiks, sākām mācīties – nodarbojāmies ar floristiku. Mūsu pirmās invalīdu biedrības darinātās siena zirgu skulptūras tapa tieši tur – Larisas un Andreja Klitončiku mājas pagalmā.

Cilvēkiem, kuri vēl tikai domā par to, vai vērts apmeklēt reitterapiju, iesaku izmantot šo iespēju nedomājot. It īpaši svētīgi tas ir bērniem un cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem. Arī Balvu Teritoriālās invalīdu biedrības pieaugušie izmantoja katru iespēju doties līdzi bērniem un pabūt zirgu tuvumā, jo arī tā ir sava veida terapija. Kamēr vieniem – reitterapija, pārējiem – cita veida terapija. Daudziem ciemošanās Klitončiku ģimenes mājās uzvēdīja daudz atmiņu par laukiem, siena vākšanas laiku, vecāku vai vecvecāku saimniecībām, kurās kādreiz bija zirgi, govis, aitas un vistas. Būšana pie dabas cilvēku harmonizē un palīdz atgūt iekšējo mieru. Bet, ja mums ir iekšējais miers, tad arī kaites atkāpjas. Reitterapijas nodarbībās daudziem bērniem bija vajadzīga speciālista palīdzība un atbalsts, bet bija arī tādi, kuri ar laiku iemācījās jāt paši. Vajadzēja redzēt viņu sajūsmu un emocijas! Tas tik ļoti iedvesmoja un deva pozitīvas emocijas gan bērniem, gan mums, vecākiem. Ja man jautātu, kādēļ vērts izmēģināt reitterapiju, es teiktu, ka tā var sniegt būtisku atbalstu bērniem un pieaugušajiem ar funkcionāliem traucējumiem, uzlabojot gan fizisko, gan emocionālo pašsajūtu. Jā, rezultāts nebūs tūlītējs, taču regulāras nodarbības var dot ievērojamu progresu kustību attīstībā un pašsajūtā. Turklāt lauku vide, svaigs gaiss un dzīvnieku klātbūtne palīdz mazināt ikdienas spriedzi, atgūt iekšējo mieru un uz brīdi aizmirst par grūtībām. Reitterapijas nodarbības bieži vien kļūst arī par satikšanās vietu ģimenēm, kurās iespējams dalīties pieredzē, gūt atbalstu un veidot jaunas draudzības. Reitterapija nav tikai rehabilitācijas metode – tā ir iespēja bērniem un viņu ģimenēm piedzīvot prieku, gūt jaunas emocijas un noticēt tam, ka pat nelieli soļi var kļūt par lieliem sasniegumiem.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.

* Par publikāciju “Ņem, bāliņi, sirmu zirgu” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/reel/1521353796433569