Jaunā adrese – lauki (14.07.2006.)

Pēdējos gados arvien biežāk dzirdami stāsti par cilvēkiem, kuri apzināti izvēlas pamest pilsētas vidi un pārcelties uz laukiem. Šī kustība vairs nav tikai romantizēts sapnis par mieru un dabu – tā kļūst par reālu dzīves stratēģiju ģimenēm, jaunajiem profesionāļiem un uzņēmējiem valstī. Lauki vairs netiek uztverti tikai kā “vietas, no kurām aizbrauc”, bet arvien biežāk kā vietas, uz kurām atgriežas. Taču pārcelšanās nav vienkāršs solis. Tā prasa drosmi, pielāgošanos un spēju pieņemt jaunu ikdienas ritmu, kļūst par apzinātu izvēli, kas atspoguļo sabiedrības attieksmes maiņu pret darbu, dzīves kvalitāti un vidi, kurā audzināt bērnus un veidot nākotni. Īstenojot projektu “Jaunā adrese – lauki”, 21 publikācijā sarunās ar speciālistiem un vietējo kopienu iedzīvotājiem meklēsim atbildes uz jautājumiem, cik liela loma, pārceļoties uz laukiem, ir infrastruktūrai, darba piedāvājumam un vietējai kopienai? Ko Latvija var iegūt vai zaudēt no kustības “no pilsētas uz laukiem”?

Liels izaugšu es, saimnieks būšu es…

Lēmums par pārcelšanos uz dzīvi laukos ir tikai viens no nozīmīgiem soļiem uz sapņu piepildījumu. Kad tas noticis un cilvēki apjautuši, ka karjeras veidošanas posms pilsētā noslēdzies, rodas nākamais jautājums – ko tālāk? Vieni pārņem senču atstāto mantojumu un turpina darboties, citiem jāsāk viss no jauna. Vienam tas izdodas, jo hobiju pārvērš par biznesu, citam veiksmes atslēga ir rūpīga plānošana.

Uzņēmējs, kurš noticēja smiltsērkšķim

Pirms desmit gadiem rīdzinieks ANDREJS NIKA pieņēma lēmumu, kas daudziem šķita drosmīgs – atstāt lielpilsētas ritmu un sākt dzīvi laukos. Ar skaidru apņemšanos veidot kaut ko savu, uzņēmējs izvēlējās smiltsērkšķu audzēšanu, lai gan sākumā bija vien ideja, neatlaidība un vēlme mācīties. Šodien nelielā saimniecība “AmberFarm” izaugusi par uzņēmumu, kurā no Latvijas vērtīgās ogas top aptuveni 70 dažādi produkti – no sulām un sīrupiem līdz eļļām, kosmētikai un citiem veselībai un ikdienai noderīgiem izstrādājumiem. Šis ir stāsts par drosmi sākt no nulles, pacietību un pārliecību, ka arī laukos iespējams radīt veiksmīgu un ilgtspējīgu uzņēmējdarbību.

Jau desmit gadus par savām mājām saucat Smiltenes novada Variņu pagastu. Kā nonācāt līdz lēmumam, ka savā dzīvē kaut kas jāmaina?

– Pēc vidusskolas pabeigšanas ar vienu somu rokās no Valkas devos uz Rīgu, kur arī veidoju savu karjeru. Studēju reliģijas zinātnes, pēc tam otrajā kursā paralēli sāku strādāt un pakāpeniski izaugu līdz lielas kompānijas izpilddirektoram. Vēlāk man bija vairākas savas kompānijas Rīgā, kas saistītas ar druku, tirdzniecību un vairumtirdzniecību. It kā viss izveidojās diezgan veiksmīgi, bet vienā brīdī sapratu, ka kaut kas nav īsti tā. Iespējams, mainījās dzīves vērtības, jo tad, kad man bija pāri 30 gadiem, iestājās zināms briedums – pārdevu kompānijas un izlēmu, ka vajag ieguldīties laukos. Bija vēlme pēc mierīgākas dzīves, kaut gan šobrīd varu teikt, ka dzīve laukos nebūt to nenozīmē.

Tā bija spontāna ideja jeb ilgi plānots pasākums?

–Tā noteikti nebija spontāna ideja, jo sākumā no radiniekiem iegādājos dzimtas saimniecību – vectēva īpašumu. Vienu stādiņu iebakstījām vienā vietā, augļu kokus – citā. Soli pa solim, paralēli darbiem Rīgā, vairākus gadus ar ģimeni braucām uz Variņiem pastrādāt – sestdienās, svētdienās kopām pirmos divus iestādītos smiltsērkšķu hektārus. Pēc tam nāca klāt vēl astoņi hektāri, un es sapratu, ka tas vairs nav brīvdienu objekts. Darba apjoms kļuva lielāks, un bija jāsaprot, ko ar to visu darīt. Tas, ka zemē ielikts stādiņš, neko nenozīmē, kamēr nedabū ražu. Nākamais posms, uz ko mēs gājām – ne tikai nodevām ražu, bet sākām pārstrādāt produktus, kurus izaudzējam. Kaut gan jau pašā sākumā bija skaidrs, ka mēs audzēsim, pārstrādāsim un tirgosim ne tikai savā internetveikalā, bet arī citur. Šobrīd mūsu produkciju var iegādāties aptuveni 70 tirdzniecības vietās Latvijā.

Lai kaut ko tirgotu, droši vien bija arī jāizveido internetveikals?

– Sākām visu pilnīgi no nulles. Sēdēju pie datora, pēc šabloniem pats taisīju mājaslapu. Pirmā bija primitīva un informatīva. Tad pārgāju uz internetveikala formātu, maksāšanas, piegādes formātiem. Augām līdzi uzņēmumam, jo laukos radīt uzņēmumu no nulles, turklāt vēl izdzīvot un attīstīties, ir izaicinājums. Pa šiem gadiem esmu sapratis, ka nopelnīt vienu eiro laukos ir daudz grūtāk nekā vienu eiro pilsētā. Jāiegulda vairāk darba, vajadzīgas investīcijas un, pats galvenais, zināšanas. Vēl, dzīvojot Rīgā, paspēju papildus izmācīties mārketingu un tirdzniecību. Pārceļoties uz laukiem, ieguvu zināšanas agronomijā, apmeklēju vairākus kursus pārtikas tehnoloģijā un vēl daudz ko citu. Esmu izsecinājis, ka ļoti daudzi uzņēmēji un zemnieki māk izaudzēt, bet nemāk pārdot. Es pat teiktu, ka man slikti sanāk izaudzēt, bet pārdot es varu un radīt unikālus produktus arī, jo laika gaitā izveidojušās pietiekamas zināšanas.

Droši vien tobrīd, kad pieņēmāt lēmumu no lielpilsētas doties projām, apkārtējie izteica ne vienu vien piezīmi un komentāru…

– Ja jāsaka godīgi, man bija gluži vienalga. Pēc horoskopa esmu Lauva, un man neinteresē, ko domā citi. Bet es pats sev uzdevu jautājumu – tas bija drosmīgi jeb muļķīgi? Šobrīd teiktu, – diezgan drosmīgi. Protams, tas prasīja daudz upuru savā dzīvē – finansiālos, laiku bērniem, atpūtu, personīgo izaugsmi. Rīgā strādāt kādā kompānijā un saņemt lielu algu būtu daudz vienkāršāk. Šobrīd es pat teiktu, ka tas būtu garlaicīgi.

Kā radās ideja tieši par smiltsērkšķu audzēšanu?

– Mums apkārtnē ir diezgan nelīdzeni lauki, jo atrodamies Vidzemes augstienes pašā stūrītī, kas ir ļoti pauguraina vieta, līdz ar to kalnā augsnes barības vielas izskalojas uz leju. Sāku prātot, ko darīt. Tobrīd man bija 20 hektāri lauksaimniecības zemes, kas lopkopībai, graudkopībai un klasiskajām lauksaimniecības formām bija par mazu. Ienāca prātā, ka varētu nodarboties ar augļkopību. Sāku apmeklēt dažādus kursus, ievācu informāciju par ābelēm, mellenēm, zemenēm, avenēm, un tad netīšām nokļuvu seminārā par smiltsērkšķiem. Noklausījos par šo unikālo ogu un iegāju azartā. Turklāt tajā brīdī tika pasniegts, ka smiltsērkšķiem nav ne kaitēkļu, ne slimību, kas, protams, vēlāk viss bija. Taču ogas unikalitāte gan palika. Pieķēros šai domai, un pamēģināšanai iestādījām pirmos divus hektārus. Lai gan mūsdienās nedrīkst tā teikt, bet pirmie kucēni bija jāslīcina, jo gan stādīšanas, gan vākšanas un pārstrādes procesā kļūdas pieļāvām diezgan daudz. Brīnos, kā cilvēki pirka pirmos produktus. Taču, laikam ejot, pircēju interese nemazinājās, un šobrīd soli pa solim no saldētām smiltsērkšķu ogām un saldētas sulas esam izauguši līdz 70 dažādiem produktiem.

Desmit gadu laikā esat palielinājuši arī apsaimniekojamo platību, piepirkuši zemi…

– Bija laiks, kad lielais “IKEA” koncerns Latvijā nopirka ļoti daudz zemes, bet brīdī, kad viņi nolēma pāriet uz meža zemēm un lauksaimniecības zemes izpārdeva, mēs atpirkām gabaliņu no vectēva dzimtas zemes. Tagad mums ir 15 hektāri bioloģiski sertificētas, lauksaimnieciski apstrādājamas zemes.

Dinamikas un dzīves ritma maiņa, tik krasi mainot dzīvesveidu no galvaspilsētas uz laukiem, droši vien bija jūtama…

– Jā, jo, piemēram, picu un suši uz mājām vairs nevarējām pasūtīt. Taču medicīna, izglītība un kultūra ir ļoti brīvi pieejamas apkārtējās pilsētās. Bet jābūt pacietībai un izturībai, lai mainītu savu dienas grafiku. Protams, laukos darba pietiek, un tu ienāc mājās nevis pēc pulksten 17, bet ar tumsu pirms pusnakts. Mani bērni izauguši un diemžēl viņiem nav intereses par saimniekošanu, bet es to uztveru mierīgi, jo viņiem tas nav jāmanto. Varbūt izklausās egoistiski, bet šobrīd es visu daru pats sev. Ja bērniem kaut ko vajadzēs, viņi paprasīs, un mēs to risināsim. Bet mans viedoklis ir tāds, ka bērniem nav ar varu jāpiespiež dzīvot un strādāt laukos. Sieva arī iesaistās lauku darbos, iemācījās braukt ar traktoru, strādāt cehā. Protams, pieļaujam arī kļūdas, kas, sākot visu no nulles, ir absolūti normāls process. Eksperimentējam ar jauniem produktiem. Nesanāk – pašiem jāapēd. Ja kaut kur aizbraucam, smiltsērkšķu produktus vairs negaršojam, jo tā garša tik dziļi jau iesēdusies, ka netiek uzskatīta par ekskluzīvu. Tas mums ir ikdienas produkts.

Kādi bija lielākie izaicinājumi, sākot dzīvi šeit, Variņos?

– Atnākot uz laukiem, jau rēķinājos, ka ražas novākšanas laikā būs grūti ar darbiniekiem. Bet man paveicās ar kaimiņiem, kuri izpalīdzēja ar zemes darbiem un atbrauca ar savu tehniku – pieļauju, ka daudzos laukos pat par naudu kaimiņus nevar paaicināt. Bet mums tāda iespēja bija. Vēlāk mums parādījās tehnika, un tad jau visu darījām paši. Izaicinājums vienmēr bijis finansējums – arī šobrīd apstiprināti jauni projekti un jāmeklē iespējas. Vajadzību un ideju ir vairāk nekā iespēju, tāpat arī plānu, kuru realizāciju cenšamies sadalīt pa gadiem. Mums visu laiku ir idejas. Tikko nopirkām vēl vienu iekārtu un rudenī tirdzniecībā palaidīsim jaunu, inovatīvu produktu – saldētu smiltsērkšķu sulu kubiņos.

Ja runājam par priekšrocībām – kādas tās ir laukos?

– Tas, ka cilvēks ir pats sev saimnieks, tīrs gaiss, bioloģiski audzēti tīri produkti. Bet pats galvenais ir gandarījums par izdarīto darbu, kas ir sava veida dzinulis. Kādreiz jau, protams, gribas mest plinti krūmos, bet no rīta pieceļos, un atkal viss sākas no jauna – parādās jauni klienti, eksporta iespējas. Šobrīd sūtām produktus arī uz Eiropu, kas ir izaicinājums, jo tur mums nejautā, – cik paciņas produkta varat atsūtīt? Tur prasa, cik kastes un paletes varat atsūtīt? Būs jau jāsāk bremzēt, jo paletes mēs nesūtīsim, tas nav mūsu formāts. Vismaz šobrīd noteikti nē, jo nav resursu – cehs par mazu, iekārtu jauda par mazu, ogu – par maz. Jau vairākus gadus izmantojam ne tikai savas ogas, bet iepērkam arī no citiem saimniekiem. Ražošanā vērojams cikliskums – ieguldām kādā iekārtā, tad strādājam, un pienāk laiks, kad šī iekārta paliek par mazu. Tad ieguldāmies nākamajā, un arī tā pēc laika kļūst par mazu. Bet ir jābremzē. Esam nolēmuši, ka neiesim lielajos lielveikalu tīklos, kur produkts pazudīs. Meklēsim savu nišu.

Kā jums visvairāk pietrūkst no dzīves pilsētā?

– Nekā nepietrūkst. Pats vedu piegādes uz Rīgu un citām pilsētām, paelpoju Rīgas gaisu vienu pusi dienas, un man vairs nevajag. Uzskatu, ka, dzīvojot laukos, esmu priviliģētāks cilvēks nekā tie, kuri ikdienu pavada tajos betona džungļos. Zinu, ka mūs apskauž ar baltu skaudību, jo daudzi arī tā gribētu. Jautājums ir, vai viņiem ir iespējas un vēlēšanās iet līdz galam? Kaut gan esmu pārliecināts, – ja ir vēlēšanās, būs arī iespējas. Bet tomēr tā vieglākā nauda pilsētā ievelk. Es redzu būtisku atšķirību – tie cilvēki, kuri dzīvojuši laukos visu laiku, vairāk panīkst, savukārt tie, kuri dabūjuši zināšanas, enerģiju, citu skatījumu uz dzīvi, bijuši pasaulē un atgriežas, darbojas ar pavisam citu enerģiju. Daudzi savas lauku impērijas būvē no nulles.

Ar kādām problēmām ikdienā saskaras lauku iedzīvotāji un uzņēmēji?

– Pirmkārt, ar darbaspēka trūkumu – daudzi jaunie ir aizbraukuši uz pilsētām, vēl ir kategorija cilvēku, kuri vienkārši nevēlas strādāt. Ja man tagad uz sitiena uz lauka jādabū 50 vai 100 cilvēku, būs grūti. Turklāt katru gadu to izdarīt kļūst arvien grūtāk. Pēdējie trīs mums bija neražas gadi, bet šobrīd izskatās, ka būs laba raža. Pirmās ražas vācām primitīvā veidā, ko vairs nepiekopjam, – zem smiltsērkšķa apakšā nolikām lietussargu un knibinājām tajā odziņas. Kopumā aptuveni 100 lietussargus nopirkām. Taču šādi vākta oga der tikai sulas spiešanai, jo jau ir sabojāta. Šobrīd griežam zariņus kā vīnogas. Ar roku dienā var salasīt aptuveni 20 kg, ar zariņu griežot 200-300 kg.

Tagad, kad pagājis laiks pēc pārcelšanās, liekot roku uz sirds, varat teikt, ka lēmums bijis pareizs?

– Pilnīgi noteikti varu tā apgalvot. Es par to esmu domājis. Nenožēloju neko. Jā, iespējams, varētu darīt kaut kā savādāk, bet globāli – nē. Esmu ļoti apmierināts, ka tāds lēmums tika pieņemts. Paldies senčiem par to, ka te ir zeme, kur darboties, jo bez tās nekas droši vien nebūtu noticis. Bet tā pārmantojamība diemžēl nav notikusi. Zinu, ka ir daudzas saimniecības, kur senči nākamajām paaudzēm nodod zināšanas, zemes īpašumus, tehniku. Mans vecaistēvs man iemācīja darba tikumu – ļoti daudzas vasaras pagāja, te kaut ko darot. Tas ir tas vērtīgais mantojums.

Kā Jūs uzņēma vietējā kopiena?

– Sākumā ļoti uzmanīgi, ar domu, – nu ko tu te darīsi. Cilvēki manā vietā sprieda un prognozēja. Bet šobrīd jau cita situācija – esmu arī Lauku partnerības vietējais Leader pārstāvis, vietējā pagasta kopienā šad tad nosponsorējam kādus pagasta pasākumus, aizbraucam uz tirdziņiem.

Kādu padomu dotu cilvēkiem, kuri apsver domu par pārcelšanos uz laukiem?

– Tajā brīdī jābūt vēsam prātam. Zinu cilvēkus, kuriem daudz enerģijas un kuri gribējuši darīt un attīstīties. Viņi pārcēlās uz laukiem un tad atbrauca atpakaļ, jo sākumā dzīvoja ilūzijās. Bet te vajadzīgs vēss aprēķins. Cik man ir zemes, ko un kā ražošu, kā pārstrādāšu, kā tirgošu un aizvedīšu uz veikalu, kā runāšu, lai paņem manu preci. Bieži vien cilvēki to visu neaprēķina. Neteiktu, ka līdz galam pats to izdarīju, bet tāds aprēķins ir vajadzīgs, lai nesanāktu vilšanās. Jā, mūsdienās ir ļoti daudz atbalsta no Eiropas Savienības, no vietējām pašvaldībām, bet tas viss palīdz tikai sākumposmā. Cilvēks uzceļ cehu, nopērk iekārtas, bet ar to jau nekas nebeidzas. Tas ir tikai sākums. Tāpēc vajag vēsu prātu un pakonsultēties ar vecākiem vai tādiem kā es, kuri to darījuši. Vajag izpratni, ko var un nevar darīt, kā labāk. Jā, sanāk mazliet aplauzt ragus, bet labāk uzreiz, nekā tad, kad upurēta puse mūža, nauda un ģimene. Šobrīd ar pārliecību varu teikt, ka mana izvēle bija pareiza, bet to, kurp tā aizvedīs, rādīs laiks. Veiksmes atslēga ir darīt ar gandarījumu un mīlēt savu darbu. Galvenais ir uzdīkstēties.

Nodarbošanās, kas rada gandarījumu. Andrejs Nika ir uzņēmējs, kurš Smiltenes novadā vecvecāku lauku īpašumā audzē smiltsērkšķus un rada no tiem dažādus produktus ar zīmolu “AmberFarm” jeb “Dzintarferma”. Kādēļ “AmberFarm”? “Smiltsērkšķi pēc krāsas līdzīgi dzintaram. Dzintars ir Latvijas vērtīgākais dārgakmens, savukārt smiltsērkšķis ir Latvijas vērtīgākā oga,” skaidro Andrejs.

Izzina procesus uz vietas. “Amberfarm” jeb “Dzintarferma” piedāvā ne tikai veselīgus produktus, bet arī izzinošus un radošus tūrisma piedzīvojumus – ekskursijas, meistarklases un iespēju pašiem līdzdarboties unikālu smiltsērkšķu produktu radīšanā.

No Jūrmalas uz Gulbenes pusi

Pirms desmit gadiem ILZES HERMANES-ŠIPKOVAS un MĀRA ŠIPKOVA ģimene dzīvoja Jūrmalā, Majoros, īrētā mājā. Četri bērni un ierastais pilsētas ritms neliecināja, ka drīzumā dzīve apgriezīsies kājām gaisā. Tomēr kādu dienu Māris paziņoja – ir pienācis laiks pārcelties uz laukiem. “Būdami absolūti rīdzinieki un pilsētas cilvēki, lēmumu pieņēmām diezgan negaidīti – vīrs vienkārši nostādīja fakta priekšā. Viņam Gulbenes novada Stradu pagastā bija vecvecāku mājas. Tā arī sākās mūsu lauku dzīve,” teic māju “Kristāli” saimniece Ilze Hermane-Šipkova.

Ģimenē pret šo ieceri neviens neiebilda – drīzāk valdīja patīkama neziņa un sajūta, ka priekšā jauns izaicinājums un piedzīvojums. Ilze stāsta, ka tobrīd vēl nebija konkrēta plāna, ko laukos darīs. Toties bija priekšstats par to, kas ir lauki. Lauki ģimenei asociējās ar zaļumu, plašumu, svaigu gaisu, savu zemi, siltumnīcu un lopiem. No idejas līdz rīcībai pagāja pavisam īss laiks. Ģimene uzteica īres līgumu Jūrmalā, sapakoja mantas un devās uz Gulbenes pusi. Atceroties pārcelšanās laiku, Ilzei spilgtā atmiņā palikušas sajūtas, iebraucot Gulbenē: “Pārcēlāmies laikā starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu. Atceros, kā pirmo reizi iebraucām Gulbenē – pilsētas centrālais skvērs bija izgaismots ar tūkstošiem lampiņu. Tas bija tik pasakaini skaists skats, ka vēl šodien, domājot par pārcelšanos, vispirms atceros tieši šo mirkli.”

Būvēja savu dzīvi no jauna

Māju, kurā ģimene apmetās, savulaik cēlis Māra vectēvs – viņa vecākiem tā pārsvarā kalpoja kā vieta, kur atpūsties vasarās, tāpēc pirms ievākšanās bija jāiegulda daudz darba. Ilze stāsta, ka darbus sāka ar maziem uzlabojumiem – palaboja to, kas jāpielabo, gāza sienas un slīpēja grīdas, radot lauku šika noskaņu. Sākās pavisam cita ikdiena. Vispirms – iekārtošanās jaunajā mājā, tad vietas atrašana katrai mantai, kas arī bija sava veida izaicinājums.

Ar laiku kļuva skaidrs, ka lauku dzīves ritms atšķiras ne tikai ar klusumu un plašumu. To raksturo arī lielāka savstarpēja uzticēšanās. “Man pašai šajā laikā gājis visādi, bet esmu pārliecināta, ka mazpilsēta vai pilsētas tuvums ir ideāla vieta un vide bērniem, kurā viņiem augt un kļūt par cilvēkiem. Te ir kaut kas citādāks, kas ir lielajās pilsētās. Piemēram, cilvēks izkāpj no mašīnas, mašīna rūc, atslēgas aizdedzē, bet viņš mierīgi iet uz veikalu. Nokāpj no velosipēda un aiziet, to nesaslēdzot, kas Rīgā vispār nav iedomājams. Protams, arī šeit mēdz visādi gadīties, tomēr varu teikt, ka te ir daudz cilvēku, kuriem varētu pateikt paldies par silto uzņemšanu. Un tas nav melots. Piemēram, meitai Norai bija klases vakars – pēdējais autobuss aizbraucis, ārā tumšs, jau vēls. Pagalmā iebrauc mašīna, klases audzinātājs atvedis bērnu uz mājām. Vai tas nav aizkustinoši? Vai arī – cilvēki kāpj busiņā, sasveicinās, aprunājas ar šoferi. Jauki! Lielajās pilsētās tā nenotiek,” ar pārliecību teic Ilze.

Izmēģināja spēkus dažādos virzienos

Pirmajos gados pēc pārcelšanās uz laukiem ģimene meklēja savu īsto ceļu. Māris saimniecībā izmēģināja ne vienu vien virzienu – audzēja gaļas liellopus, turēja aitas, apguva dažādus lauku darbus. Tagad saimniecībā ir arī neliels gaterītis savām vajadzībām, kurā top gan malka, gan dēļi. Un tas viss par pašu līdzekļiem, sākot no baltas lapas. “Pati joprojām neesmu kļuvusi par 100% lauku cilvēku, bet Māris, kuru vienmēr esmu atbalstījusi, gan tāds ir. Māra vectēvs savulaik uzcēla šo māju, un vīrs jau bērnībā vasarās te pavadīja daudz laika. No vectēva viņš iemācījās lauku darbus un zināja, kā notiek saimniekošana. Tādēļ var teikt, ka tas viņam padodas,” ir pārliecināta saimniece.

Dzīvojot laukos, ģimene iemācījusies novērtēt lietas, kurām pilsētas steigā bieži vien nepievērš uzmanību. Ilzesprāt, lielākā priekšrocība ir sajūta, ka, izejot pagalmā, priekšā plašums un apziņa – tas viss ir tavs. Visapkārt zaļums, miers un daba. Pilsētā cilvēki dzīvo katrs savā kastītē, viens pie otra cieši blakus, bet šeit viss ir atvērts. “Es dzirdu, kā griezīte griež, kā dzērves sasaucas. Tā ir sajūta, ka esi daļa no apkārtējās pasaules. Man šķiet, ka dabai piemīt dziedinošs spēks. Turklāt arī arvien vairāk zinātnieku runā par to, cik nomierinoši uz cilvēka psihi iedarbojas dabas skaņas. Mums tas viss ikdienā šobrīd pieejams, tikai jautājums – vai to patiešām novērtējam?” retoriski jautā Ilze.

Tomēr dzīvei laukos ir arī sava cena. Visvairāk ģimene izjūt mobilitātes trūkumu, jo ar sabiedrisko transportu uz sešus kilometrus attālo Gulbeni var nokļūt tikai divreiz dienā – agri no rīta un vēlā pēcpusdienā. Ja vīrs darbā, bet bērni grib apmeklēt pulciņus vai pasākumus, vieniem pašiem nokļūt tur ir sarežģīti, – atzīst Ilze. Tai pat laikā viņa ir pārliecināta, ka sabiedrībā izveidojies maldīgs priekšstats par izglītības kvalitāti un kultūras pieejamību ārpus lielpilsētām. “Esam pieraduši uzskatīt, ka tikai Rīgas skolas ir tās prestižākās, taču patiesībā programmas visur vienādas, skolotāji ieguvuši izglītību vienās un tajās pašās augstskolās. Viss atkarīgs no skolotāja personības,” atzīst bijusī jūrmalniece. Tāpat viņai šķiet pārspīlēts priekšstats par to, ka laukos trūkst kultūras dzīves. Ilze ir pārliecināta, ka tas ir mīts, jo arī pilsētā neviens neapmeklē visus koncertus un izrādes pēc kārtas. Cilvēks zina, ko vēlas redzēt, un saplāno savu laiku. “Dzīvojot Stradu pagastā, mēs uz Raimonda Paula koncertiem “GORā” un Alūksnē aizbraucām biežāk nekā tad, kad dzīvojām Jūrmalā. Sēdēt pirmajās rindās, skatīties un klausīties Maestro – par ko vēl vairāk var sapņot? Vai tad tā nav kultūra?! Protams, esam liela ģimene, un šādi izbraucieni maksā naudu, taču mēs tos neapmeklējam katru nedēļu. Tas ir gribēšanas un plānošanas jautājums, nevis dzīvesvietas problēma,” atzīst “Kristālu” saimniece.

Reizēm iespēju vairāk nekā lielpilsētā

Jautāta, kā pirms desmit gadiem ģimeni uzņēma vietējie iedzīvotāji un kopiena, Ilze ilgi nedomā: “Ļoti silti. Te nekad neesam jutušies kā svešinieki. Īpaši labi pieņēma Gulbenes Mākslas skola, kur tiek rīkotas dažādas meistarklases arī pieaugušajiem. Apmeklēju ķīniešu kaligrāfijas nodarbības, porcelāna apgleznošanu, bija iespēja mācīties arī pie mozaīku mākslinieces. Mazās grupās strādājām kopā ar īstu ķīniešu pasniedzēju! Godīgi sakot, šeit atradu pat vairāk ekskluzīvu iespēju nekā laikā, kad dzīvojām Rīgā.” Viņa ir pārliecināta, ka priekšstats par to, ka laukos nav iespēju pilnveidoties, neatbilst īstenībai: “Tiem, kuri saka, ka laukos nevar attīstīties, gribu oponēt. Viss ir iespējams, ja vien ir vēlme iesaistīties un būt atvērtam.”

Ilze ir lielisks pierādījums tam, ka dzīvošana laukos netraucē sasniegt lielus mērķus – viņa jau četrus gadus veiksmīgi apvieno lauku mieru ar psihoterapijas studijām Rīgā. Moreno institūtā apgūtā psihodrāmas metode ir viena no populārākajām pasaulē, kas ir aktīva, uz darbību vērsta un palīdz cilvēkam izreaģēt emocijas caur kustību un lomu spēlēm. Dzīvojot pašreizējā steidzīgajā pasaulē, kurā tik daudzi saskaras ar izdegšanu un depresiju, šī metode ir neaizvietojams instruments, lai atgūtu iekšējo līdzsvaru, dziedinātu dvēseli un atrastu jaunu dzīvesprieku. Turklāt institūtā iegūtās zināšanas Ilzei arī lieti noder, strādājot ikdienā – Gulbenes sociālā dienesta struktūrvienībā “Dienas aprūpes centrs personām ar garīga rakstura traucējumiem”. Tā ir vieta, kur darbs iegūst jēgu – te valda sirsnīga gaisotne, draudzīgs kolektīvs un jūtams atbalsts, kas nodrošina teicamus darba apstākļus. Ilze atzīst, ka ikdienā vislielāko gandarījumu sniedz klientu sasniegumi un tas, kā ar nelielu uzmanību cilvēki sper mazus, bet nozīmīgus soļus labākas dzīves kvalitātes virzienā.

Nekad nav bijis jautājums – kādēļ?

Lai arī lauku dzīve kļuvusi par ikdienu, dažu pilsētas sajūtu Ilzei joprojām pietrūkst. Kaut vai tramvaja skaņu rosīgajās galvaspilsētas ielās. Kad šīs skumjas uznāk, viņa aizbrauc uz Rīgu, un tad atkal viss nostājas ierastajās sliedēs. Ilze atklāj, ka lauku dzīvi nevar iedomāties bez savas siltumnīcas un tomātiem, arī bez tumšajiem, aukstajiem ziemas vakariem, kas reizēm šķiet kā vēl viens pārbaudījums: “Kurinām ar malku, tāpēc no rīta agri jāceļas un jāiekur krāsns, tas pats arī vakarā. Bet tam visam, protams, ir arī romantiskā puse. Iekurini, attaisi krāsnij durtiņas – tur smuki sprakšķ malka, kājas var atsliet pret krāsni un sildīties. Tas ir forši! Tā ir ikdiena, ar kuru jārēķinās.”

Vai pēc desmit gadiem kādreiz ienākusi prātā doma, ka pārcelšanās bija kļūda? Ilze un Māris apliecina, – nekad! Ilze dzīvi redz kā dzelzceļa vilcienu tīklu, kas vairāk līdzinās ceļojumam, nevis vienam pareizam maršrutam. “Ir maršruts, kas brauc uz punktu A, ir maršruts, kas dodas uz punktu B. Ja man vajag nokļūt maršrutā A, es braucu ar vienu vilcienu, izkāpju, iekāpju nākamajā un braucu tālāk. Vienubrīd vilcienā esmu kopā ar vieniem cilvēkiem, citu brīdi – ar citiem. Ar viņiem sadraudzējamies, pļāpājam, dalāmies ar savu dzīves pieredzi. Bet tad es saku – atvainojiet, nākamā pietura manējā, man jāizkāpj. Atvadāmies, sakot, – gan jau vēl citur satiksimies. Piekritīšu tam, kas teicis, ka dzīvē dārgākā lieta ir laiks, ko nav iespējams atgūt. Jā, ne vienmēr izdodas tā super jēgpilnā dzīve. Ne vienmēr viss ir ideāli un ne vienmēr viss notiek pēc iepriekš sastādīta plāna. Dzīvē jābūt elastīgam.”

Raugoties atpakaļ uz aizvadītajiem desmit gadiem, ģimene ir pārliecināta, ka lēmums pārcelties uz laukiem bijis viens no nozīmīgākajiem un pareizākajiem, jo lauki devuši ne vien jaunas mājas un darbu, bet arī citādu skatījumu uz dzīvi, kurā vairāk novērtē laiku, cilvēkus un dabas tuvumu.

Auroras 9.klases izlaidumā. Pirms desmit gadiem Ilze un Māris pieņēma drosmīgu lēmumu – atstāt Jūrmalu un savu turpmāko dzīvi veidot Gulbenes novadā. Toreiz tas bija solis nezināmajā, taču šodien viņi ir pārliecināti, ka tā bijusi viena no labākajām izvēlēm. To apliecina arī Ilzes un Māra četras meitas – Matilde Anna, kurai jau 25 gadi (nav foto), Nora (19), Aurora Roze (16) un Luīze Marija (12).

Lauku idille. “Nesteidzīgs dzīves ritms, dabas tuvums un vide, kur ikdiena rit saskaņā ar gadalaikiem un ģimenes vērtībām, – tādēļ vien ir vērts dzīvot laukos,” apliecina Ilze.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”

* Par publikāciju “Jaunā adrese – lauki” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/reel/1646515873096133