Vilis Bukšs sarūpē dāvanu Latvijai

“Ābeļziedā, pusgadu pirms 18.novembra, 17.maijā sešos no rīta uzmetu mugursomu plecos un ar fotoaparātu rokās devos uz Viļakas ezeriņu, lai nopeldētos un sāktu 100 km pārgājienu, kas būtu mans veltījums Latvijai simtgadē,” savā interneta blogā raksta dabas laika zīmju vērotājs Vilis Bukšs. Viņa apņemšanās bija 24 stundās, vērojot dabu un laika apstākļus Latvijas ziemeļaustrumos, noiet 100 km un to paveikt laikā, kad zied ābeles. “Latvija ir mana ziedoša ābele, kas bagāta ar ziediem pavasarī, ar āboliem rudenī un Mātes mīlestību ziemā. Latvija ir atbilde, un es viņai – jautājums. Kad Latvija ir jautājums, es viņai – atbilde. Ceļš 100 km garumā izvērtās interesants. Katrā noietajā kilometrā atklāju kaut ko jaunu, iegūstot ceļotprieku, kas ar jaunu spēku aicināja iet tālāk un tālāk. Priecājos par ziedošajiem vaivariņiem, spilvēm, debestiņām un, protams, par ziedošajām mežābelēm. Lielāko gandarījumu sagādāja bezdelīgactiņas, jo šīs mazās puķītes jau tālajā bērnībā priecēja manas acis un sirdi. 75.kilometrā mani nomazgāja lietus Pērkontēva uzraudzībā. Kad satumsa maija vakars, par manu ceļabiedru kļuva jauns mēness rietumu pamalē, lakstīgalas, naktsputni un sikspārņi. Iestājoties naktij, uz ceļa kā piemineklis nostājās alnis, un es jau sāku apsvērt, kurš kuram dos ceļu… Pārgājienu pabeidzu agrāk, nekā biju iecerējis, jo 24 stundu vietā 100 kilometrus pieveicu 20 stundās,” rakstīja Vilis Bukšs.