Jaunā adrese – lauki (18.08.2026.)

Pēdējos gados arvien biežāk dzirdami stāsti par cilvēkiem, kuri apzināti izvēlas pamest pilsētas vidi un pārcelties uz laukiem. Šī kustība vairs nav tikai romantizēts sapnis par mieru un dabu – tā kļūst par reālu dzīves stratēģiju ģimenēm, jaunajiem profesionāļiem un uzņēmējiem valstī. Lauki vairs netiek uztverti tikai kā “vietas, no kurām aizbrauc”, bet arvien biežāk kā vietas, uz kurām atgriežas. Taču pārcelšanās nav vienkāršs solis. Tā prasa drosmi, pielāgošanos un spēju pieņemt jaunu ikdienas ritmu, kļūst par apzinātu izvēli, kas atspoguļo sabiedrības attieksmes maiņu pret darbu, dzīves kvalitāti un vidi, kurā audzināt bērnus un veidot nākotni. Īstenojot projektu “Jaunā adrese – lauki”, 21 publikācijā sarunās ar speciālistiem un vietējo kopienu iedzīvotājiem meklēsim atbildes uz jautājumiem, cik liela loma, pārceļoties uz laukiem, ir infrastruktūrai, darba piedāvājumam un vietējai kopienai? Ko Latvija var iegūt vai zaudēt no kustības “no pilsētas uz laukiem”?

Mazāk cilvēku, bet lielāka sirds

Lai baudītu kultūru, kāds ieslēdz televizoru, cits dodas uz galvaspilsētas teātri, bet daļa cilvēku to savā kopienā rada paši. Lai vai kā, kultūra tieši ārpus pilsētas kļūst par nozīmīgu instrumentu sabiedrības saliedēšanai un vietējās identitātes stiprināšanai. Vai eksistē ģeogrāfiska robeža, kur sākas lauku kultūra un beidzas pilsētas? Un kā lauku kultūras kolektīvos iekļaujas jaunpienācēji, apvienojoties cilvēkiem no dažādiem Latvijas reģioniem – lauku nomalēm un lielpilsētām?

“Mums pašiem jāceļas, mums pašiem jāiet”

Bijušais rīdzinieks ARTŪRS PALSĀNS, atbildot uz jautājumu, kāpēc pieņēma lēmumu pārcelties uz dzīvi Kuldīgas novada Vārmē, smaidot atklāja, ka sievai ir dziļas saknes Kurzemē, piebilstot: “It kā nejaušības kārtā nokļuvām Kurzemē.” Taujāts, vai bija grūti atteikties no dažnedažādām iespējām, kas pieejamas galvaspilsētā, bijušais rīdzinieks oponēja, ka Vārmē ir forši cilvēki, tostarp arī iespējas.

Pierunāšana ieilga?

– Absolūti nebija nekādas pierunāšanas. Viss sakrita, arī zvaigznes, ļoti dabiski. Pavisam drīz ar sievu Santu svinēsim sudrabkāzas. Mums ir četri bērni – Patriks (22 gadi), Natālija (18 gadi), Rodžers (15 gadi) un Ralfs (13 gadi).

Cik ilgi jau esat Vārmē?

– Kādus sešus gadus, kaut gan fiziski – mazāk. Dzīvojam te četrus gadus, jo pagāja laiciņš, tikmēr renovējām māju.

To saņēmāt mantojumā?

– Nē, nejauši iegādājāmies.

Atkal zvaigznes sakrita?

– Braucām ekskursijā uz Kuldīgu un nejauši pa ceļam uzzinājām, ka šāds īpašums tiek tirgots. Mums iepatikās vieta.

Absolūti traks lēmums?

– Esam nenormāli traki.

Kāds bija bērnu viedoklis, jo bija jāmaina ierastā vide, jāatstāj draugi…

– Bērni ir ļoti pragmatiski. Aizbraucām uz skolu Kuldīgā, kas bērniem iepatikās. Aprunājāmies ar skolas vadību, un viss notika.    

Nereti vietējā kopiena uz svešiniekiem raugās ar piesardzības pieskaņu, ja ne sliktāk.

– Daži paziņas draudēja: “Pārvāksies un ar kurzemniekiem neklāsies viegli.” Uzskatu, ka viss atkarīgs no paša cilvēka. Esmu saskāries ar foršiem un pozitīviem ļaudīm – neesmu izjutis nekādas negācijas, jo sadarbojos, darbojos un runājos ar cilvēkiem. Vienmēr uzsveru, ka ideju vai domu atšķirība nepadara cilvēku labāku vai sliktāku. Mums drīkst būt atšķirīgas domas vai viedokļi par daudzām lietām, turklāt tas ir ļoti labi, jo ved uz progresu. Teikšu vienkārši: “Fantastiska vieta, fantastiski cilvēki!”

Kas jaunpienācējam tomēr būtu jāņem vērā?

– Kā izbijis rīdzinieks, tostarp mani sapratīs cilvēki, kuri dzīvojuši lielās pilsētās, teikšu tā: “Jāņem vērā, ka skola būs piecu minūšu attālumā, baseins, sporta pulciņi – piecu minūšu attālumā, visi nepieciešamie veikali un pakalpojumi – piecu minūšu attālumā. Nezinu, manā gadījumā saskatu tikai plusus.

Kāds ir kultūras aktivitāšu piedāvājums?

– Uz lieliem pasākumiem, kurus patiesi vēlamies apmeklēt, varam aizbraukt gan Latvijā, gan Eiropā. Arī uz Vārmi brauc pazīstami mūziķi, piemēram, Vārmes Maizes svētkos ciemojās Žoržs Siksna.

Nav noslēpums, ka cilvēkiem, kuri plāno pārcelties uz dzīvi laukos, mazpilsētās vai pagastos, svarīga ir sakārtota infrastruktūra, skolu un veselības aprūpes pieejamība.

– Tas viss šeit ir.

Daudzviet tā nav, par to liecina pirmsskolas izglītības iestāžu un skolu reorganizācija vai pat likvidācija…

– Nevar teikt, ka visas skolas likvidē. Novilksim spožu robežu starp to, ko arī saku publiski, ka demogrāfija nav Kuldīgas vai citu novadu problēma. Tā nav pat Latvijas problēma. Eiropa ir novecojošākais kontinents pasaulē. Tā ir statistika, un mēs nevaram domāt, ka šī problēma ir tikai mums. Tā nav lokāla problēma. Visā Eiropā trūkst cilvēku. Vai mēs to šeit izjūtam? Jā, mūsu apkārtējās skolas, no kurienes cilvēki ir izbraukuši, nevar piepildīt. Milzīgas ēkas slēdz ciet. Vārmes pagastā intensīvi strādā uz to, lai skolu un foršo bērnudārzu saglabātu. Tuvāko pagastu bērni, visticamāk, sadalīsies – daži brauks uz Kuldīgu, citi – uz Vārmi.

Balvu pusē slēdza Baltinavas vidusskolu, kaut arī vietējā kopiena cīnījās par vidusskolu. Nesanāca, kaut arī skola atrodas pierobežā, kuru politiķi vismaz vārdos ļoti atbalsta un stiprina.

– Iznīcināt nevajag. Parasti man galvā jaucas racionalitāte un ekonomika. Nezinot skaitļus par konkrētiem ciemiem vai pagastiem, racionāli domājot, jāsecina, ka ar 20 bērniem ir grūti uzturēt skolu.

Ciparu dēļ zaudējam cilvēkus?

– Mēs nevaram uzskatīt, ka zaudējam cilvēkus. Tāpat kā man un daudziem citiem, dzīvojot citur vai pārvācoties citur, mainoties apstākļiem, arī ģeopolitiskajiem, un kur nu vēl citi izaicinājumi, jāatceras, ka cilvēku lielākā spēja ir prasme pielāgoties. Tas ir mūsu lielākais uzdevums. Esmu lūkojis Skandināvijas piemērus, arī Somijas izglītības sistēmu nācās pielāgot tam, ka cilvēki plūst uz lielpilsētām. Visticamāk, pārskatāmā vai nepārskatāmā nākotnē, desmit gadu griezumā, varētu būt, ka skolu būtību vai apmācīšanu pārņems aktīvas iedzīvotāju kopienas. Pieļauju, ka lokāli pārņems vidējo stafeti, kur būs iztrūkums. Tā varētu būt kādu zinošu cilvēku apvienošanās un bērnu apmācīšana, piemēram, brīvdienu skolās.

Izklausās kā neticami fantastiska versija.

– Nē, agri vai vēlu būsim spiesti darboties arī profesionālākā līmenī. Arī tagad ir dažādas situācijas. Piemēram, pagastā ir cilvēks, kuram ir zināšanas, lai noorganizētu vasaras nometni bērniem un jauniešiem.

Tātad jābūt cilvēkiem, kuri spēj iedrošināt, vadīt un mācīt?

– Protams, cilvēks ir visa pamatā. Man nav gatavas receptes, kā mākslīgi var noturēt vidi, ja cilvēki plūdīs projām.

Varbūt “Excel” tabulas nav tik svarīgas?

– Bail pateikt par skaļu, bet atgādināšu, ka Latvija ir brīva 35 gadus, tāpēc nepārvērtēsim politiķu visvarenību vai vājumu. Tur nesēž mega pārgudri cilvēki, kuri ir izrēķinājuši un izdomājuši, kā padarīt manu dzīvi sliktāku. Nē, viņu, tāpat kā daudzu mūsu, vājais punkts ir zināšanu trūkums. 35 gadu laikā mēs varējām apgūt tās zināšanas, jo sākām no nulles. Nedomāju, ka cilvēki apzināti pieņem lēmumus, kas šķiet biedējoši un drūmi. Cits jautājums, vai politiķiem ir plāns turpmākajiem 10 vai 15 gadiem? Jā, iespējams, tas ir valsts vadības stūrakmeņu trūkums, kad tālāk par četriem gadiem reti kurš domā. Naudas visu laiku trūkst, trūkst un trūkst.

Klase ar 30 bērniem ir labāka nekā ar 10?

– Koks ar diviem galiem. No vienas puses – taisnība, ka pasniedzējiem daudz vieglāk strādā ar mazāku klasi, noorganizējot individuālu pieeju katram bērnam. Neiesim personālijās, jo, nedod Dievs, nav mērķis kādu aizvainot. Mērķis ir saprast, vai katrs pedagogs klasē ar 10 skolēniem ar savām zināšanām atbilst darbam, ko viņš dara. Jaunā paaudze attīstās vājprātīgā tempā. Līdz ar to uz izvērtējumu būtu ļoti, ļoti skarbi jāskatās. Kā vispār izveidot šādu izvērtējumu, es nezinu. Tai pat laikā esmu patriotisks, uzskatot, ka lokālajām skolām ir jābūt, tomēr joprojām uzsverot, ka ekonomisku pamatojumu tam neredzu.

Ir loģiskā domāšana un emocionālais fons.

– Loģiski, ka par cilvēkiem, īpaši bērniem, ir jārūpējas. Skarbi, ka bērnam vietā, kur viņš izaudzis, nav kur iet mācīties. Mīļie cilvēki, rakstām vēstules, vācamies kopā, cīnāmies par sevi!

Acīmredzot mēs neprotam cīnīties…

– Jā, tomēr vēlreiz atgādinu, ka mums ir brīva valsts, savs karogs, sava himna. Jāpajautā sev, kā tieši tev pietrūkst? Laika, gribēšanas vai varēšanas, lai pastāvētu par sevi. Bļaušana mūs ne pie kā laba nenovedīs. Pirms vairākiem gadiem esmu rakstījis vairākas racionālas vēstules, arī kaut kādas lietas iekustinājis valstiskā mērogā. Jādarbojas līdzīgi – rakstām un meklējam veidu, kā komunicēt, kā atgādināt, ka mēs esam.

“Google” lasāma informācija, ka Vārmes iedzīvotāju padome tiek uzskatīta par vienu no labākajiem un aktīvākajiem piemēriem Kuldīgas novadā.

– Negribētu lietot vārdu ‘labākajām’. Vārdi, kurus citējāt, nav mani, tomēr bez kautrēšanās varu teikt, ka mūsu iedzīvotāju padome ir viena no aktīvākajām. Kopā sanākusi interesantu cilvēku kopa jeb kopiena, kuriem ļoti rūp vieta, kurā viņi dzīvo.

Kā iemanījāties kļūt par padomes priekšsēdētāju?

– Tā cilvēki lēma. Pirmkārt, vissvarīgākais dzimst lokālpatriotisma noskaņā, kad cilvēks, kā jau minēju, mīl to vietu, kurā viņš dzīvo. Otrkārt, komanda veidojas, nākot kopā pa vienam cilvēciņam. Nekādi lozungi, nekādi piketi vai baigie uzsaucieni nestrādā. Sākam ar darbu, vēl vairāk iekopjot vidi. Izlasām noteikumus, pirms kaut to darām, kādam kaut ko prasām vai protestējam.

Kādus noteikumus?

– Ar kādiem mums būs jāspēlē – Ministru kabineta, pašvaldības saistošos un citus noteikumus. Īstenībā daudzi to neizdara.

Jābūt gudriem?

– Provokatīvs jautājums. Es lietotu vārdu ‘erudītiem’. Mēs, šķiet, esam apveltīti ar interesi par to, ko un kā varam pamainīt. Vispirms apskatām, kāda ir pieņemtā kārtība un struktūra. Nebūs rezultāta, ja iesim pret kaut ko tikai ar bļaušanu un kliegšanu. Sākotnēji jāparaugās – varbūt tas nav tik slikti, varbūt kaut kas tikai nedaudz jāpielāgo konkrētam cilvēku kopumam vai konkrētai kopienai. Protams, svarīgi, lai ir pašvaldība, kas uzklausa. Kuldīgas novadā tāda ir. Jāpiebilst, ka nekur nav perfekti un nevar valsti uzbūvēt vienā dienā.

Esat koka darbnīcas “Vilkvērši” saimnieks, kā arī biedrības “Kur zeme dara” valdes loceklis. Ko nozīmē ‘vilkvērši’?

– Viss ir ļoti vienkārši, jo vilks un vērši ir sievas senču divu ģimeņu uzvārdu pamatā, no kuriem veidojās viņas stāsta puse jeb ciltskoks. Diezgan automātiski sanāca, ka, pirmkārt, mēs tā nosaucām mājvietu, otrkārt, arī darbnīcu. Ko daru? Restaurēju vecas mēbeles, kā arī no koka daudz ko ražojam. Nav rūpnīca, bet meistardarbnīca.

Prasmes darbā ar koku neizzūd?

– Kādā interesantā diskusijā izskanēja viedoklis, ka 3D (trīsdimensiju datorgrafika) atņemšot darbu. Vēl, nedod Dievs, mākslīgais intelekts (MI) iejauksies. Zināmā mērā MI arī es lietoju, bet jebkurā gadījumā informāciju apstrādā, kā arī galarezultātu uzmeistaro cilvēks. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka koks ir nezūdoša vērtība. Cilvēks radīts tā, ka vienmēr grib atgriezties pie savām saknēm.

Ar ko nodarbojas biedrība “Kur zeme dara”?

– Mums ir iedzīvotāju padome un aktīva iedzīvotāju kopiena. Vārmes gadījumā tās ir cieši saistītas lietas, tāpēc, lai veiksmīgi varētu īstenot projektus, vajadzēja izveidot mehānismu, ar kuru strādāt. Tikai tāpēc pirms diviem gadiem radās biedrība, ar kuras palīdzību mēs attīstām Vārmi.

Ir ar ko palepoties?

– Ļoti daudz. Svarīgi, ka to izdara kopiena un biedrība nav kāds mans vai kolēģes Signes vienpersonisks veidojums. Nē, tas ir kopējs instruments. Piemēram, attīstījām Omiķu dravu, kur izveidojām apskates objektu. Tāpat sporta stadionā pakāpeniski realizējam daudzus projektus. Kopiena pati ar savu līdzfinansējumu attīstīja vietu, kur novietot sporta inventāru.

Kāds ir sapnis, kuru gribētos realizēt?

– Es pat teiktu, ka nevis sapnis, bet absolūti skaidra vīzija. Viens no maniem mīnusiem ir tāds, ka esmu ļoti daudz apceļojis Eiropu, tāpēc uzsveru, ka Vārme vai jebkurš cits Latvijas pagasts un ciems ir spējīgs izveidot Vācijas standartiem atbilstošas kvalitātes ciematu – tikai mums pašiem jāceļas, mums pašiem jāiet, pašiem jādara. Neviens neatnāks palīgā. Tas, ko mēs saņemam kā atbalstu, ir pašvaldības dažādas programmas.

Kāda Vārme būs pēc desmit gadiem?

– Skola būs. Viss atkarīgs no Eiropas demogrāfijas līmeņa. Nav manos spēkos prognozēt, kā tā līkne attīstīsies. Latgales ļaudīm, Latgales pusei, kas, manā skatījumā, ir viena no skaistākajām vietām, vēlu, lai cilvēki jūtas vēl stabilāki, vēl drošāki un pārliecinātāki paši par sevi. Tai brīdī, kad esam pārliecināti par sevi, mūs var mazāk izsist no līdzsvara. Sekoju līdzi vairāku Latgales zemnieku darbam. Cepuri nost! Ja kādam cilvēkam kaut kā pietrūkst, aplīpiet ap tiem, kuriem sanāk. Ļoti labi saprotu, ka Latgale ģeopolitiski ir interesantā stāvoklī. Apstākļi nav viegli, bet katrā izaicinājumā ir kaut kas tāds, kur katrs var kaut ko atrast. Nāciet kopā, atrodiet saistvielas, lai veidotu stipru kopienu!  

“Mēs atnācām atpakaļ”

Santa, Artūra sieva, apliecināja vīra teikto, ka lēmums atstāt galvaspilsētu bija viegls un ātrs: “Bijām iegādājušies šai pusē īpašumu. Kāpēc? Ar domu, ka vecumdienās dzīvosim laukos. Kovids izlēma citādāk. Padzīvojām ārpus Rīgas un sapratām, ka nevēlamies atgriezties galvaspilsētā.”

Ģimenes izvēle par labu Kurzemei ir pašsaprotama, jo, kā paskaidroja Santa, šeit ir viņas dzimtas saknes: “Tiesa, tas bija 19.gadsimta vidus, kad senči pārcēlās uz dzīvi Rīgā. Mēs atnācām atpakaļ, turklāt līdzi atnāca arī vecāki.” Taujāta, kā jaunākā paaudze vērtēja šo lēmumu, S.Palsāne vēlreiz apstiprināja vīra versiju, ka bērnus veda iepazīšanās tūrē: “Mēs braucām uz vasaras nometnēm, izvadājām pa skolām, parādījām Kuldīgas skeitparku… Bija kovids, un viņi tobrīd uz skolu negāja. Bērni saprata, ka ir daudzas priekšrocības, turklāt Kuldīgā ir dzīvoklis – atver durvis, un viss ir izstaigājams. Rīgā tā ir neiespējamā misija.”

Spriežot, vai pietrūkst plašās kultūras pieejamības iespējas, Santa atsmaidīja, sakot, ka galvaspilsētā visu ir izdzīvojusi: “Ar ko jārēķinās, mainot dzīvesvietu no pilsētas uz laukiem? Ja liekas, ka jūs izolēsieties no sabiedrības, tad mūsu gadījumā tas ir otrādāk. Mēs esam tik ļoti iekšā sabiedrībā, kā nekad iepriekš. Kā integrējāmies? Artūra gēnos ir latgaliskums. Viņš iet visur iekšā kā tanks. Nevienu brīdī neesmu jutusi kaut kādas vietējās kopienas uzstādītas barjeras. Ejam ar atvērtu sirdi un nevienu nemācām, kā dzīvot. Šeit ir ārkārtīgi forša sabiedrība – bibliotēkā, pagasta pārvaldē, kaimiņos utt. Rezultāts neizpaliek, ja strādā kopā. Kāda ir kopības recepte? Katram jāiet ar solījumu sev, ko es darīšu, nevis – ko es prasīšu? Iedzīvotāju padomēm nav jāveido sūdzību birojs, kaut arī daudzi tā domā. Mūsu gadījumā iedzīvotāju padome ir iedvesma, lepnuma cēlēja, organizators un koordinators. Paraugieties uz tehnikas parādi – katram jāpiezvana, ar katru jāsarunā. Ja tu ej, tad es arī iešu. Protams, ir jārisina arī problēmjautājumi. Vārme var, arī Latgale var!”

No skolu likvidēšanas, Santasprāt, nav jābaidās: “Stratēģiski plānojot, pieļauju, ka tie ir 10 gadi. Padomei un iedzīvotāju kopienai jādomā, kas notiks pēc 10 gadiem. Nevis raudam, bet domājam, kā, piemēram, mēs pārņemsim skolas ēku. Mums tā būs jāapdzīvo, jāapsaimnieko. Tur, kur vajag, tur jācīnās, bet tur, kur tā vienkārši ir dzīve, jāpaņem tas labākais.”

Jaunpienācēji. Foto – Palsānu ģimene Maizes svētkos Vārmē. Vecākais dēls Patriks šobrīd atrodas Nīderlandē. Tētis Artūrs ir pārliecināts, ka jauniešiem jāiegūst izglītība ārzemēs: “Jāpaplašina savs redzesloks un pasaules skatījums, un tad katra jaunieša individuāla izvēle ir atgriezties vai neatgriezties dzimtenē. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka mani bērni agri vai vēlu atgriezīsies Latvijā un šeit pielietos savas zināšanas. Būsim godīgi, arī savu nopelnīto naudu atstās šeit.”  

Lokālpatriots. Artūrs, kurš sevi smaidot dēvē par izbijušu rīdzinieku, uzsver, ka vietējās kopienas labbūtība atkarīga no pašiem cilvēkiem.

Saruna, fotomirkļi

Kāds ir lielākais izaicinājums? Vārmes pagasta iedzīvotāju padomes pārstāve Līga Druvaskalna nešaubās, ka kopienas stiprina ne tikai vietējo identitāti, bet arī kopā paveic lielus darbus: “Izaicinājums ir dabūt plus vienu cilvēku katrā pasākumā un aktivitātē, kas mums ļoti veiksmīgi izdodas. Lai pieņemtu jaunpienācējus, viņiem sevi jāpierāda ar darbiem. Tāds ir arī Artūra stāsts, kurš apliecināja, ka ir liels darītājs. Cilvēki pavelkas aiz darītājiem, nevis runātājiem un pļāpātājiem. Arī kultūrai ir ļoti liela nozīme, jo tā iet roku rokā ar izglītības līmeni. Varam būt kopā darbos, bet ir arī jāatpūšas kopā. Savukārt atpūtas brīdis parāda kultūras līmeni.” Līga īpaši lepojas ar paveikto, piemēram, ar ēku, kas vēl šī gada sākumā bija vientuļa un pamesta: “Blakus ir stadions, kur ziemā uzlejam ledu, lai spēlētu hokeju. Puišiem radās ideja, ka vecā būdiņa jāatjauno, un tas būtu brīnišķīgs 2026.gada Vārmes kopienas projekts. Kuldīgas pašvaldība piešķīra 1000 eiro, bet paši iedzīvotāji saziedoja gandrīz 7000 eiro. Iztukšojām visas pažobeles un tagad stāvam pie kopienas centra. Ar pašvaldības finansējumu, rupji sakot, pietiktu tikai skrūvēm un krāsām. Šis ir unikāls brīdis redzēt, ko spēj kopiena, ja izvirza vienotus mērķus. Burvju vārdi ir: “Nāc un palīdzi!”” 

 

Prot strādāt, prot svinēt. Vārmē ne mazāk spēcīgs un populārs ir vidējās paaudzes tautas deju kolektīvs “DimDari”, kas dibināts 2010.gadā un regulāri piedalās gan Vispārējos latviešu Dziesmu un deju svētkos, gan vietējos Kurzemes koncertos. Kolektīva pārstāve Aija smēja, ka kurzemnieki ir lepni. Savukārt Jānis neslēpa, ka pats nācis no Latgales: “Latgaliešiem novēlu noturēt savu valodu un kultūru! Jums patiesi ir spēcīgas saknes, jo, piemēram, Rīga jau saplūst ar ārzemniekiem, pārņemot citas tradīcijas, piemēram, Halovīnu.” Arī Ivars spriež, ka kultūra vieno cilvēkus. Viņam piekrita Karlīna, kura atklāja, ka draudzējusies ar kursabiedri no Latgales: “Saka, ka kurzemnieki ir ļoti lepni. Man opis ir iemācījis, ka ciemiņi jāuzņem ar plašu sirdi. Tāpat mēs tiekam uzņemti Latgalē.”

Turas kopā!

Vārmes amatierteātra “Es un Tu” pašdarbniece Agnese Moldovāne, spriežot par kopā būšanu un kultūru kā nozīmīgu instrumentu sabiedrības saliedēšanai, uzsver, ka Vārmē ir spēcīgi ļaudis: “Mēs visi turamies kopā!”

Tāpat Agnese uzskata, ka kultūras aktivitātes vieno cilvēkus: “Jā, ir svarīgi, lai būtu līderis vai līderi, kuri uzņemas ap sevi pulcēt vietējos ļaudis. Kā ar svešinieku uzņemšanu? Vārme ir atvērta jauniem cilvēkiem. Viņiem ir tādas idejas, kādas mums, vārminiekiem, visu mūžu dzīvojot šeit, iespējams, prātā neienāktu. Priecājamies par katru jaunpienācēju.” Viņasprāt, svarīgi ir cilvēkus neatbaidīt un neatgrūst, kā arī aicināt uz kopīgiem pasākumiem: “Tāpat ienācējiem būtu jāpajautā, kādas viņiem ir idejas. Jābūt pretimnākošiem.”

Šobrīd Vārmes amatierteātris ir palicis bez režisora. A. Moldovāne smaidot piebilda, ka režisors varētu nākt arī no Latgales: “Kas zina… Nākamgad mums paliks 20 gadi – esam diezgan spēcīgs kolektīvs. Esam spēlējuši ārpus Latvijas, sieviešu Iļģuciema cietumā, mums ir bijusi iespēja pabūt uz Dailes teātra un Krievu drāmas teātra skatuvēm. Patiesībā esam īsts Vārmes lepnums!” Lūgta atklāt, kur kolektīvs rod spēku, Agnese nosmēja, pavēstot, ka viņi vienkārši ir.

Gatavi sadarbībai. Vārmes amatierteātra “Es un Tu” kontaktpersona un pašdarbniece Agnese Moldovāne atzina, ka labprāt satiktos un sadraudzētos ar Baltinavas amatierteātra “Palādas” aktieriem: “Vai kurzemnieki ir lepni? Nē, ja mūs uzaicinās ciemos.”

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.

* Par publikāciju “Jaunā adrese – lauki” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/reel/1340834271120521