Jaunā adrese – lauki (25.08.2026.)

Pēdējos gados arvien biežāk dzirdami stāsti par cilvēkiem, kuri apzināti izvēlas pamest pilsētas vidi un pārcelties uz laukiem. Šī kustība vairs nav tikai romantizēts sapnis par mieru un dabu – tā kļūst par reālu dzīves stratēģiju ģimenēm, jaunajiem profesionāļiem un uzņēmējiem valstī. Lauki vairs netiek uztverti tikai kā “vietas, no kurām aizbrauc”, bet arvien biežāk kā vietas, uz kurām atgriežas. Taču pārcelšanās nav vienkāršs solis. Tā prasa drosmi, pielāgošanos un spēju pieņemt jaunu ikdienas ritmu, kļūst par apzinātu izvēli, kas atspoguļo sabiedrības attieksmes maiņu pret darbu, dzīves kvalitāti un vidi, kurā audzināt bērnus un veidot nākotni. Īstenojot projektu “Jaunā adrese – lauki” 21 publikācijā sarunās ar speciālistiem un vietējo kopienu iedzīvotājiem meklēsim atbildes uz jautājumiem, cik liela loma, pārceļoties uz laukiem, ir infrastruktūrai, darba piedāvājumam un vietējai kopienai? Ko Latvija var iegūt vai zaudēt no kustības “no pilsētas uz laukiem”?

Klusums un darbs – labākā terapija

“Nemeklē laimi pudelē, pudelē tās nav’a,” skan visiem zināmās dziesmas vārdi, kas jo īpaši aktuāli kļuvuši mūsdienās. Atkarības cilvēcei pazīstamas jau sen, un, lai gan zinātnes un tehnoloģijas strauji attīstījušās, galvenais ieguldījums joprojām ir paša atkarīgā cilvēka rokās. To zina arī rehabilitācijas centra atkarīgajiem dibinātāji, kuri jau daudzu gadu garumā cilvēkiem ļāvuši noticēt, ka, dzīvojot laukos, tālāk no vilinājuma, ir iespēja sākt dzīvi no jauna.

Misija – dot iespēju atgūt savu dzīvi

Pēdējā laikā esam pieraduši, ka ceļš no laukiem pārsvarā ved uz lielpilsētu – uz plašākām iespējām, darbu, izklaidēm un straujāku dzīves ritmu. Taču pastāv arī pretējs virziens. Un dažkārt šāds solis kļūst par daudz vairāk nekā par vienkāršu dzīvesvietas maiņu – tas var būt sākums jaunai dzīvei. Lauku vide cilvēkam, kurš cīnās ar atkarību, var sniegt iespēju atkāpties no kārdinājumiem, kas saistīti ar iepriekšējo dzīvesveidu. Taču ar atrašanos laukos vien nepietiek – atveseļošanās prasa gribu, darbu ar sevi un līdzcilvēku atbalstu. Par to savā ikdienā pārliecinājusies arī LINA TARASOVA, kura kopā ar vīru JEVGENIJU jau vairākus gadus vada Lazdukalna pagastā izveidoto sociālo rehabilitācijas centru atkarīgajiem “NeatkarībaBalt”. Viņu misija ir palīdzēt cilvēkiem, kuri vēlas pārraut atkarību loku un atgūt kontroli pār savu dzīvi. Kā un vai tas izdodas, – saruna ar Linu Tarasovu.

Kas bija galvenais iemesls, kādēļ tika izveidots atkarību centrs un kāda bija tā sākotnējā vīzija?

– Biedrība “NeatkarībaBalt” darbību sāka 2007.gadā, un to izveidoja ārvalstu pilsonis, kurš pats cieta no atkarības – viņa vēlme bija tikt galā ar šo problēmu un pie reizes palīdzēt sākt dzīvi no jauna arī citiem. Es pati, būdama atkarīga no narkotikām, 2011.gadā no Lietuvas atbraucu uz Lazdukalnu, un tas notika, pateicoties manam tagadējam vīram Jevgenijam, kurš piedāvāja šo iespēju. Divas nedēļas padomāju, saliku somas un devos uz Lazdukalnu, kur 2011.gadā izgāju rehabilitācijas programmu. Pēc tam mans ceļš veda uz Ukrainu, uz Bībeles skolu, pēc kā atkal atgriezos Lazdukalnā un paliku uz dzīvi šeit, lai palīdzētu citiem atkarīgajiem. 2022.gadā kļuvu par biedrības valdes locekli – kopš tā laika kopā ar vīru aktīvi darbojos un vadu šo centru.

Kā cilvēki nonāk pie jums?

– Tas notiek dažādi. Mums ir informatīvais tālrunis, uz kuru ikviens var piezvanīt un uzzināt interesējošo informāciju. Liekam reklāmas portālā “Facebook”, sociālajos tīklos, platformā “TikTok”, paralēli notiek sociālais darbs uz ielām, kad mūsu brīvprātīgie brauc uz Rīgu, Daugavpili un citām lielpilsētām, staigā un dala vizītkartes. Būdami bijušie atkarīgie, zinām un meklējam vietas, kur šādi cilvēki varētu uzturēties. Daudziem jau pēc izskata var pateikt, ka ir problēmas. Mūsu misija ir piedāvāt tikt galā ar atkarībām, darīt zināmu, ka Lazdukalnā ir tāda iespēja. Vēl centram izveidojusies laba sadarbība ar probācijas dienestu, kurš arī sūta savus klientus.

Cik iemītnieku uzturas un dzīvo centrā?

– Šobrīd tie ir 34 klienti, no kuriem četras – sievietes. Kaut gan, godīgi sakot, pēc mūsu telpu kvadratūras un valsts standartiem varam pieņemt tikai 21. Esam reģistrējušies sociālo pakalpojumu sniedzēju reģistrā un savulaik, pamatojot, kādēļ klientu skaits pārsniedz atļauto, Labklājības ministrijai rakstījām, ka biedrībai prioritāte ir cilvēka dzīve. Iespējams, kādam nonākšana pie mums ir pēdējā iespēja, tādēļ nedrīkstam šķirot cilvēkus un vienam pateikt, ka viņu ņemam, bet diviem citiem atteikt. Ministrija pret šo faktu attiecās ar sapratni un neiebilda, taču mēs joprojām domājam par paplašināšanos. Blakus tagadējai centra ēkai ir vēl viena, tiesa gan, tā ir kritiskā stāvoklī, bet gribam to izremontēt, savest kārtībā un iegūt savā īpašumā. Ar īpašnieku šobrīd notiek sarunas – ir vienošanās, ka ēku pirksim, bet šobrīd vēl ir aizķeršanās aiz dažādām juridiskām niansēm. Mērķis mums ir skaidrs – gribam paplašināties un uzņemt vēl vairāk klientu.

Ar ko jūsu centra pieeja atkarību ārstēšanai un rehabilitācijai atšķiras no citām palīdzības iespējām?

– Zinu, ka Latvijā pieejami līdzīgi piedāvājumi, bet tāda līmeņa kā mūsu centrs, kas reģistrēts sociālajā reģistrā kā pakalpojumu sniedzējs un sadarbojas arī ar probācijas dienestu, varbūt ir vien 2-3. Iespējams, no citiem atšķiramies ar disciplīnu un stingriem noteikumiem, jo bez tiem cilvēks nevar tikt vaļā no atkarības. Otrs, ar ko atšķiramies no līdzīgiem centriem, ir tas, ka pie mums notiek garīgās mācību stundas. Cenšamies cilvēkam iemācīt garīgās vērtības, jo atkarība nav fiziska, bet gan mentāla problēma.

Kāpēc tieši dzīve laukos tiek uzskatīta par piemērotu vidi tiem, kuri mēģina izrauties no atkarību varas?

– Lauku teritorija šim mērķim ir vispiemērotākā viena būtiska iemesla dēļ – tas ir tālu no lielpilsētas, līdz ar to visi kārdinājumi atrodas tālāk no ierastās vides. Rīgā, Daugavpilī pieejams lielākais atkarību piedāvājums, tādēļ šeit, laukos, vieglāk ar to cīnīties. Protams, arī Lazdukalnā ir atkarīgi cilvēki, kuri lieto alkoholu un smēķē. Esam mēģinājuši uzrunāt viņus, bet līdz šim nevienu nav izdevies piesaistīt. Kāpēc man pašai Lazdukalnā bija vieglāk? Atbraucu no Lietuvas, kur dzīvoju lielā pilsētā. Šeit atrados tālu projām no mājām, un tas ir pats labākais. Brīdī, kad cilvēks maina savu dzīvi, viņam svarīgi mainīt visu, kas ir apkārt – ierasto vidi un cilvēkus. Un tikpat svarīgi ir pēc programmas beigām neatgriezties uz to pašu vietu. Tieši tādēļ laukos atkarīgam cilvēkam ir ļoti perfekta iespēja tikt galā ar savu problēmu.

No kurienes pārsvarā ir jūsu klienti?

– Lielākā daļa no Rīgas un Pierīgas. Ja braucam uz Daugavpili, uz sociālo darbu ielās, atbrauc arī kāds no turienes. No Balvu novada gan nav neviena. Līdz 2021.gadam biedrība bija izveidojusi trīs rehabilitācijas centrus – Tukuma, Ogres rajonā un šeit. Toreiz skatījāmies, – ja cilvēks ir no Balvu rajona, tad viņu sūtījām uz Tukumu – tālāk no vietas, kur bija atkarība, jo tas ļoti palīdz.

Pastāstiet par savu iemītnieku dienas kārtību…

– Viens no galvenajiem nosacījumiem ir darba terapija, jo cilvēkam obligāti jāstrādā. Esam izveidojuši sociālo uzņēmumu, kuram piešķirts statuss, un nodarbinām savus klientus. Sociālais pakalpojums ir maksa par cilvēku uzturēšanos šeit. Diena sākas ar mošanos, lūgšanos, brokastīm un gatavošanos darbam. Darba dienā iekļautas arī pusdienas, kurās ikvienu sagaidām ar siltu zupu. Pārsvarā visi ap pulksten 18 pēc astoņu stundu darba dienas atgriežas uz centru. Pulksten 22 vakarā visi iet pie miera. Vakarā vēl ir darbs ar sociālo darbinieku, garīgās mācības, kā arī reizi mēnesī sestdienās brauc narkologs, bet svētdienās notiek grupu vai individuālās nodarbības. Centra iemītnieku vidū ir arī brīvprātīgie, kuri izgājuši programmu un labprāt palīdz citiem. Šie cilvēki ir ļoti svarīgi, jo tieši viņi vairāk nekā citi var saprast atkarībās nonākušos – to, kā tas otrs cilvēks jūtas, ko viņš tajā brīdī grib. Kad Lietuvā piedalījos Minesotas programmā, pie manis atnāca ārsts un teica, – es saprotu, kā tu jūties, ka tev sāp. Un tad es pie sevis domāju, – kā tu vari saprast? Tu to grāmatā izlasīji? Tu nezini, kādas man lomkas (lauž kaulus – no krievu valodas), cik man grūti un slikti. Tieši tādēļ brīvprātīgie, kuri paši izgājuši šo programmu, var palīdzēt vairāk nekā jebkurš cits. Centra durvis vienmēr ir atvērtas, iemītnieki nedzīvo iežogoti, taču ievērojam stingri izstrādāto kārtību – ja klienti dodas ārā, tad pa diviem. Kā jau teicu, Lazdukalnā dzīvo arī vietējie cilvēki ar atkarībām, tādēļ, ja blakus ir otrs cilvēks, mazāks risks, ka viņš ļausies vājumam. Bet pamest centru bez administrācijas atļaujas un ziņas klients, protams, nevar. Pa teritoriju gan drīkst brīvi pārvietoties un atpūsties. Mums ir dīķis, kur vasarā peldamies, skaista lapene un atpūtas vieta.

Kā izskatās cilvēka pirmais solis ceļā uz atveseļošanos? Grūtākais ir atzīt, ka ir problēma, vai pieņemt palīdzību?

– 99% gadījumu grūtākais droši vien ir problēmas atzīšana. Esam novērojuši, ka alkoholiķiem piemīt tendence savu problēmu samazināt, savukārt narkomāniem – palielināt. Alkoholiķis parasti saka, – ko tad es tur izdzēru? Tikai mazliet, es jau daudz nelietoju. Bet narkomānam otrādi – jo lielāku devu nosauks, jo krutāks skaitīsies. Turklāt alkoholiķim atzīt savu atkarību ir daudz grūtāk arī tādēļ, ka alkohols nav aizliegts, to var nopirkt oficiāli. Ar narkotikām jau ir savādāk – cilvēks saprot, ka to iegāde ir krimināli sodāma, narkotikas valstī aizliegtas ar likumu. Mans vīrs Jevgenijs lietoja narkotikas no 17 gadu vecuma – kopumā tas ilga astoņus gadus, kas nav maz. Taču, neskatoties uz to, Jevgenijs tāpat visiem spītīgi apgalvoja, – es neesmu narkomāns, es esmu kaifariks.

Tie, kuriem dota iespēja izārstēties no atkarības, to izmanto labprātīgi?

– Runājot par ārstēšanos, jāsaprot viena svarīga lieta. Ja cilvēks pats negribēs atbrīvoties no tās, nekas nesanāks. Mums bijuši ļoti daudzi gadījumi, kad klients atbrauc un pēc laiciņa aizbrauc, pasakot, ka pamēģinās citu reizi. Tas ir normāli, jo acīmredzot viņš vēl nav gatavs spert šo soli. Bet mūsu galvenais uzdevums ir darīt zināmu, ka ir tāda vieta, kur var atbraukt. Jā, varbūt četras reizes nav gatavs, bet piektajā būs nobriedis. Mūsu praksē bija klients, kurš uz centru brauca 11 reizes. Viņš krita, cēlās, tad atkal mēģināja tikt galā. Paldies Dievam, šim vīrietim viss izdevās – ir ģimene, sieva, piedzima bērns. Bieži vien mums izmisumā zvana mammas un burtiski lūdzas, lai savā centrā pieņemam viņu dēlus. Kad jautājam, vai viņš pats gatavs braukt, atbilde ir – nē, bet mēs viņu atvedīsim. Ar varu gan nevienu pie mums vest neiesakām, jo, ja cilvēkam pašam nav vēlmes neko mainīt, nekas arī nesanāks – nav jēgas. Viņu atved, bet pēc stundas, kad tuvinieki aizbrauc, cilvēks jau gatavs bēgt. Un bijuši gadījumi, kad aizbēg arī. Mēs viņus nemeklējam, jo tie ir pieauguši cilvēki, kurus neviens ar varu neturēs.

Bieži dzirdam teicienu, ka jāsāk no “baltas lapas”. Pagātni vispār iespējams atstāt aiz muguras?

– Protams, iespējams, jo mēs taču to izdarījām. Rīgā dzīvo vairāki biedrības biedri, kuri ne tikai nodarbojas ar sociālo rehabilitāciju, bet arī brīvprātīgi brauc arī uz bērnu namiem, cietumiem, daudz dara biedrības un sabiedrības labā. Nereti apkārtējie man teikuši, – varbūt nevajadzētu citiem atklāt, ka esi bijusī atkarīgā, jo cilvēkam uzreiz mainās attieksme, viņam ir bail. Bet es nekautrējos no tā, kam esmu gājusi cauri. Sabiedrībā bieži saka, – nav bijušo narkomānu, bet mēs ticam, ka to var mainīt. Bijušo narkomānu nav, bet Bībele saka, ka, pateicoties Jēzum Kristum, cilvēks var atdzimt no jauna. Un tas ir tas, kā dēļ darbojamies. Ja visu darām atklāti un bez meliem, tad izdosies. Daudzajos gados, kopš vairs nelietojam narkotikas, esam pierādījuši, ka sākt dzīvi no baltas lapas ir iespējams. Kaut gan pašiem laikā, kad bijām savā zemākajā dzīves punktā, sajūtas nebija viennozīmīgas. Toreiz Lietuvā biju kopā ar draudzeni, kura nemitīgi atkārtoja, – nu viss, es nekad ar to netikšu galā un, visticamāk, narkotikas lietošu visu mūžu. Bet es sev iekšēji teicu – nē, es atradīšu risinājumu šai problēmai. Nezināju, kad tas notiks, bet jutu, ka dzīvē tāda iespēja radīsies. Un viss notika. Prieks, ka arī manai draudzenei viss sakārtojies – precējusies un dzīvo normālu ģimenes dzīvi. Taču diemžēl pietiek arī slikto stāstu – daudzi mani draugi un paziņas, kuri bija atkarību gūstā, jau miruši.

Kurš no rehabilitācijas posmiem parasti ir grūtākais – atteikšanās no atkarību raisošām vielām, ikdienas paradumu maiņa vai atgriešanās sabiedrībā?

– Jebkurš no šiem posmiem ir pietiekami smags. Sākumā, protams, pats grūtākais ir atteikties no alkohola vai narkotikām. Kritiskais laiks ir 1-3 mēneši, bet pēc tam jau sākas nākamais pārbaudījums. It kā cilvēks trīs mēnešus neko nav lietojis, skatās spogulī un redz, ka seja vairs nav piepampusi, skats uz dzīvi labāks… Šķiet, viss grūtākais jau aiz muguras, bet tas patiesībā ir ļoti mānīgs brīdis. Un tad sākas nākamais posms. Protams, grūti atgriezties sabiedrībā, bet par to arī esam padomājuši. Centram ir sociālais dzīvoklis, kur pēc programmas cilvēks var braukt un dzīvot, bet šajā līmenī klients jau ir patstāvīgs – integrējas sabiedrībā, strādā, pats par sevi rūpējas, apmaksā dzīvesvietu. Bet arī tad neatstājam nevienu bez pieskatīšanas, jo tas, kas notiek ar šī cilvēka dzīvi, ir mūsu atbildība. Nav cilvēcīgi visu gadu strādāt ar klientu un tad vienkārši pamest ar domu – tālāk pats.

Ir noteikts kāds konkrēts laika posms, cik ilgi pie jums var uzturēties?

– Programma ir gads. Ja cilvēks jūtas nedroši, programmu var turpināt vēl divus gadus, bet kopā klients pie mums var dzīvot ne ilgāk par trīs gadiem.

Sabiedrība uz cilvēkiem ar atkarībām vienmēr skatījusies ar zināmu piesardzību. Laikam ejot, šajā ziņā ir kas mainījies?

– Gribētu teikt, ka sabiedrība kļuvusi lojālāka. Ar gadiem lielākā daļa cilvēku mūs jau iepazinuši. Aicinām pie sevis uz centru, stāstām sociālajos portālos, līdz ar to daļa viedokli par mums ir mainījusi. Tomēr jāatzīst, ka ir arī cilvēki, kuri savu viedokli nemaina joprojām. Kad atnācām uz Lazdukalnu, sākumā vietējie uz mums skatījās ar lielu skepsi – iedzīvotājiem bija bail, kā viņi šeit dzīvos kopā ar narkomānu klubu. Tagad viss mainījies – nereti cilvēki palūdz kādai tantiņai sanest malku vai ko citu noderīgu izdarīt. Ar laiku mums izdevies iemantot viņu uzticību, jo ar vārdiem var pateikt daudz, taču ikvienu no mums labāk par visu raksturo padarītie darbi.

Kādas atkarības šobrīd ir visizplatītākās?

– Alkohols un sintētiskās narkotikas. Cik zinām, narkomāni vairs nelieto heroīnu un vitamīnu, ko savulaik lietojām mēs. Mūsdienās narkotikas ir briesmīgas. Pati būdama bijusī narkomāne, nesaprotu, kāds no tām efekts. Atceros, kad mēs lietojām, zinājām, ko kura narkotiskā viela dara, bet mūsdienu narkotikām sastāvs tāds, ka nav zināms, kāda būs iedarbība un sekas un vai cilvēks pēc to lietošanas vispār dzīvos.

Var teikt, ka mūsdienās atkarības sākas agrāk nekā iepriekš?

– Noteikti, jā. Jaunieši jau lieto 14-15 gados, pie mums vērsušies vecāki, kuri lūdz, lai paņemam pie sevis viņu bērnus. Bet vecuma dēļ to nevaram. Šobrīd valstī tā ir milzīga problēma – Labklājības ministrija savulaik pat lūdza atvērt centru jauniešiem, bija gatava nodrošināt ar ēku un visu nepieciešamo, bet mēs atteicāmies, jo jaunieši ir pats smagākais kontingents. Viņiem ir daudz tiesību, kuras labi pārzina. Mēs labāk strādājam ar pieaugušiem cilvēkiem, kuriem varam pateikt – nē, ir disciplīna un kārtība. Ar jauniešiem tas nedarbosies. Un pats trakākais ir tas, ka viņi negrib mainīties, jo vēl nav nonākuši līdz tam bezdibenim, kurā savulaik bijām mēs. Viņiem vēl nav tās apziņas.

Kas jums pašai, vadot atkarību centru, šajā darbā bijis emocionāli visgrūtākais?

– Runāt, sarunāties ar cilvēkiem, jo visiem ir emocijas, kuras bieži vien tiek izpaustas lamājoties. Lielākā daļa no mūsu klientiem pabijuši cietumā, katram dzīves laikā izveidojies raksturs, kas ne vienmēr ir tas labākais. Reizēm grūti atrast kopīgu valodu, bet mēs runājam. Neslēpšu, ka ir gadījumi, kad uz kādu arī vajag pacelt balsi. Ja centra iemītnieks pārkāpj noteikumus, vispirms viņu brīdinām mutiski. Ir gadījumi, kad tas nelīdz. Tad, piemēram, ja tualetē nav tīrības, trīs vakarus pēc kārtas viņam jāuzkopj tualetes telpas. Tas ir sods.

Ja atgriežamies pie tā, kas personīgi man bijis grūtākais, teikšu, ka tā ir nodevība, kaut gan šajos gados tā jau tik daudz reižu pieredzēta… Joprojām atceros pirmo tādu gadījumu. Šeit, Lazdukalna centrā, man bija draudzene, kurai jau no pirmajām dienām ļoti palīdzēju gan iejusties jaunajā dzīvesvietā, gan pierast pie noteikumiem. Tas ir ļoti svarīgi, jo katram cilvēkam, kurš pie mums atnāk, sākumā piešķiram otru cilvēku, kurš apmāca un ir blakus. Viena otrai bijām ļoti liels atbalsts un stiprais plecs – vismaz man tā šķita. Taču kādā dienā mana draudzene ar puisi aizbēga no mūsu centra. Tas bija emocionāli ļoti smags trieciens, jo viņas dēļ tik daudz centos, tik daudz atdevu. It kā ar gadiem šķiet, ka pie tāda veida nodevības jau esmu pieradusi, jo strādājam ar cilvēkiem, kuri atrodas pašā padibenē. Sagaidīt no viņiem atdevi vai pateicību bieži nenākas, taču vienalga katrs tāds trieciens ir emocionāli jūtīgs.

Tajos brīžos nav sajūta, ka nolaižas rokas?

– Ir. Tad sēžu un domāju – kam man tas vajadzīgs. Jā, tajā mirklī tiešām ir smagi, bet tad saņemos un sev saku, – nē, mēs varam, viss būs kārtībā. Un strādājam tālāk, kaut vai lai mainītu sabiedrības attieksmi pret sevi. Cilvēkiem par mūsu centru un iemītniekiem (no tā, ko viņi sabiedrībā dzirdējuši) izveidojies noteikts priekšstats. Bet mēs esam atvērti – pajautājiet, neslēpsim, izskaidrosim un pastāstīsim, kā te viss notiek. Klienti, kuri no mums dodas projām, neizgājuši programmu, parasti mēdz sevi attaisnot. Viņi citiem stāsta, cik te šausmīgi, ka liek strādāt. Bet neviens jau nestāsta, ka viņam grūti mainīties pašam, ievērot noteikumus un mainīt savu dzīvi, tādēļ neizturēja programmu un no centra aizgāja. Tā vietā viņi skandina, – problēma nav manī, problēma ir centra darbiniekos, kuri uzstādījuši savus noteikumus. Un, jo vairāk mūsu bijušais klients stāsta, jo vairāk viņam beigās gribas vēl kaut ko pielikt un piedomāt. Cilvēki dzird šo negatīvo pieredzi no klienta, kurš nav spējis iziet programmu, un viņiem veidojas priekšstats, ka šeit patiešām notiek šausmu lietas.

Ir kāds stāsts, kas īpaši palicis atmiņā un mainījis skatījumu uz atkarību?

– Viens no tādiem gadījumiem notika pavisam nesen. Ir divi cilvēki, kuri vairākas reizes mēģinājuši iziet mūsu programmu – daudzreiz krituši, tad atkal saņēmušies un cēlušies, un atkal krituši atkarību varā. Pavisam nesen viņi Balvu novada Dzimtsarakstu nodaļā kļuva par sievu un vīru. Ar mūsu centra palīdzību Balvu novadā izveidojusies jauna ģimene!

Paši arī esat pārcēlušies no lielpilsētas. Kādus plusus vai mīnusus varat nosaukt dzīvei laukos?

– Par to esmu domājusi un varu teikt, ka dzīvei laukos redzu tikai plusus. Esam lielā attālumā no lielpilsētas trokšņiem, steigas un kārdinājumiem. Katru rītu, ieslēdzot radio, dzirdu, – ja jūs brauksiet pa to ceļu, tērēsiet 15 minūtes, ja pa citu – sastrēgumā stāvēsiet 20. Vēl kaut kur – 30. Un tad es domāju, – cilvēki Rīgā ļoti daudz tērē savu laiku. Ar vīru smējāmies, ka Balvos krustojumā pie kultūras nama iztērēsim pus minūti vai minūti sava laika, bet svētdienās – vispār necik. Darba vajadzībās bieži sanāk braukt uz Rīgu, tādēļ vakarā, atgriežoties mājās, pirmā doma galvā ir, – paldies Dievam, esam atpakaļ tur, kur klusums un miers. Prieks, ka lauku vide patīk arī mūsu bērniem. Pagaidām gan viņi pārāk mazi, lai to saprastu, bet viennozīmīgi varu teikt, ka viņiem šeit drošāk. Un arī mums kā vecākiem ir drošāk. Rīgā bērnu vidē notiek daudz vairāk dažādu sliktu lietu – viņiem ir internets, pieeja daudzpusīgai informācijai, narkotikām, pornogrāfijai un daudz kam citam. Līdz ar to pilsētā kļūst arvien vairāk problēmu, kuru šeit, laukos, nav. Maksimālais, par ko mums šeit jāsatraucas, ir tas, ka bērni dzird, kā citi nepiedienīgi lamājas. Skolā daudzi kā mīnusu min to, ka klasēs maz bērnu, bet es to uzskatu par plusu, jo bērniem ir daudz individuālāka pieeja.

Ko jūs šodien teiktu cilvēkam, kurš atrodas atkarību varā un ir pārliecināts, ka viņam vairs nav iespējams mainīt savu dzīvi?

– Katram cilvēkam ir iespēja. Tikai vajag gribēt!

Zina, kā palīdzēt. Sociālā rehabilitācijas centra vadītāji Lina un Jevgenijs Tarasovi savulaik paši gājuši cauri problēmām, ko rada atkarības, cīnījušies un pierādījuši sev un citiem, ka tas ir izdarāms. Tieši tādēļ viņi atzīst, – ja nebūtu šīs smagās ārstēšanās pieredzes, palīdzēt būtu grūtāk. “Ar pārliecību varam teikt, ka ārstēšanās rezultāts atkarīgs arī no tā, vai cilvēks ieklausās un dara to, ko viņam saka. Jau parunājot redzam, kurš atbrauc un kuram ir vēlme mainīties un nostāties uz pareizā ceļa, bet kurš vienkārši atrodas šeit uz laiku un noteikti atgriezīsies. Bet nenoliegsim, – bijušas situācijas, kad brīnāmies, ka tomēr izdevās. Tas, protams, ir rets gadījums, bet ir. Gadās, ka klients atbrauc, padzīvo pie mums un pēc pāris dienām paziņo, – nu nē, es paskatījos, man dzīvē nav viss tik slikti. Bet pēc kāda laika saņemam ziņu, ka cilvēks miris. Viss ir katra paša rokās, mēs tikai varam palīdzēt parādīt ceļu un virzienu, pa kuru jāiet. Prieks, ka daudziem ar mūsu palīdzību tas ir izdevies,” apliecina Lina un Jevgenijs.

Uzziņai

* Viens no atkarību centra darbības pamatvirzieniem ir palīdzības sniegšana no alkohola un narkotikām atkarīgiem cilvēkiem, kā arī profilakse.

* Saskaņā ar neoficiāliem datiem, Latvijā šobrīd ir 40 000 narkomānu, no kuriem 15 000 lieto katru dienu. Katrs narkomāns nepārtraukti rada problēmas apkārtējiem: savai ģimenei, draugiem, kolēģiem, policijas darbiniekiem – kā minimums 10 cilvēkiem. Saliekot kopā šos skaitļus, sanāk aptuveni 400 000 cilvēku. 

* Cīņa ar narkomānijas un alkoholisma izraisītajām sekām ievērojami palielina valsts sociālos tēriņus uz nodokļu maksātāju rēķina. Biedrība “NeatkarībaBalt” pieņēmusi lēmumu piedalīties valsts sociālo problēmu risināšanā, jo saprot, ka augstākminētie skaitļi nav vienkārši statistika – tās ir reālas, izkropļotas cilvēku dzīves un likteņi.

Reportāža

Viens no noteikumiem – darba terapija. Biedrības “NeatkarībaBalt” izveidots sociālais uzņēmums “RestartBalt” noslēdzis līgumus ar vairākiem uzņēmējiem, pie kuriem centra iemītnieki ikdienā strādā. Vīrieši pārsvarā nodarbojas ar mežizstrādi un gatavo kokmateriālu, savukārt sievietēm tiek piemeklēts vieglāks darbs.

Dežūra virtuvē. Jūrmalnieks Gatis Lazdukalna centru par savām mājām sauc jau kopš 2015.gada, kad sociālajos tīklos ieraudzīja pazīstamu cilvēku, kurš izgājis rehabilitācijas programmu, ar viņu sazinājās un pieņēma lēmumu atbraukt: “Tā sanāk, ka ar pārtraukumiem, kad organizācijas labā esmu darījis citu darbu Rīgā, Lazdukalnā esmu vairāk nekā desmit gadus. Fotogrāfijā esmu virtuvē, kur apmācu jaunatnākušos, ko un kā vajag darīt virtuvē, mājās un mājas teritorijā. Dežūras centrā notiek pēc grafika, lai katrs kaut ko iemācās un kļūst par atbildīgu personu. Protams, grūtākais sākumā visiem ir režīms, pēc tam – uzņemties atbildību par to, ko dari, un turēt savu vārdu. Šobrīd Latvijā ir vairāki tādi centri kā mūsējais, bet pēc pieredzes saku, ka tādi ir ļoti vajadzīgi. Cilvēki, kuri šeit darbojas, dara ļoti smagu, bet svētīgu darbu.”

Izveidota jauna ģimene! Pavisam nesen rehabilitācijas centrā piedzīvots kāds ļoti skaists un nebijis notikums – kāzas. 7.augustā Balvu novada Dzimtsarakstu nodaļā, sakot viens otram ‘jā’ vārdu, par sievu un vīru kļuva centra iemītnieki rīdziniece Irina un ventspilnieks Mihails. Irina stāsta, ka savu otro pusīti ir kopā jau piecus gadus, un liktenis bija lēmis viņiem satikties tieši tur – Lazdukalnā. “Es jau dzīvoju centrā, kad pie mums atbrauca Mihails. Pēc kāda laika sākām vairāk komunicēt, iepazīt viens otru un nolēmām, ka esam atraduši viens otru. Tagad, kad pirkstā laulību gredzens, ir interesantas sajūtas – vairāk atbildības, gribas būt par piemēru, lai cilvēki redz, ka var mainīties un sākt dzīvi no jauna. Abi esam izgājuši programmu un palikuši šeit kā brīvprātīgie. Šis centrs ir unikāla iespēja, jo te ir cilvēki, kuri paši izgājuši šo ceļu un palīdz mums caur personīgo pieredzi. Bija brīdis, kad ar Mihailu aizbraucām no centra un mēģinājām dzīvot paši. Šķita, ka izdosies izveidot savu dzīvi kādā mazpilsētā, taču šis mēģinājums beidzās diezgan neveiksmīgi, un mēs atkal atgriezāmies Lazdukalnā. Sapratām, ka neesam gatavi patstāvīgai dzīvei – vēl vajadzīgs atbalsts,” atklāj Irina.

Savs laiks arī mācībām. Rehabilitācijas centrā ik pa laikam notiek mācības un tikšanās gan ar narkologu, gan dažādu konfesiju mācītājiem. Nodarbības visiem klientiem ir obligāts pasākums, tāpat kā darbs ar sociologu un mācību stundas.

Brīvajos brīžos. Vakaros pēc darba cilvēkiem ir iespēja nopeldēties dīķī vai pasēdēt lapenē. Tiek rīkoti arī atpūtas braucieni uz picēriju “Zebra” un Balvu peldbaseinu.

Mērķis – uzlabot dzīvi. Kopš 2009.gada ar pārtraukumiem sociālās rehabilitācijas centrā darbojas arī biedrības biedrs, brīvprātīgais Vjačeslavs Maškancevs. Viņš kopā ar iestādes vadītājiem izrāda centra teritoriju, stāsta par tuvākā laika plāniem iegādāties kvadriciklus un uzcelt skaistu pirtiņu ar terasi. Vjačeslavs apliecina, – kopš Linas un Jevgenija ienākšanas Lazdukalnā, centra “NeatkarībaBalt” sociālais portrets ļoti izmainījies: “Sāksim ar to, ka Lina ir lietuviete, kura iemācījusies latviešu valodu, ieguvusi divas augstākās izglītības un kopā ar Jevgeniju audzina trīs brīnišķīgus bērnus. Viņi parūpējušies par to, lai cilvēkiem, kuri šeit dzīvo, būtu sakārtoti dokumenti, lai krājas darba stāžs un pensija. No pirmās dienas, kopš klients atrodas šeit, tiek iedots viss, lai viņš atkal varētu kļūt par pilnvērtīgu sabiedrības locekli. Pateicoties šai ģimenei, centrs aug un attīstās. Ar mums sadarbojas policija, probācijas un citi dienesti, par savu darbību esam saņēmuši pateicības. Mēs katru dienu kaut ko mainām, lai uzlabotu cilvēku dzīvi.”

Pirms un pēc. Atkarība dara savu, tādēļ nereti kaitīgo ieradumu dēļ cilvēki paliek bez zobiem. Izrādās, centra iemītniekiem ir iespēja arī tikt pie žilbinoša smaida. Tiesa gan, kā stāsta centra vadītāja Lina Tarasova, šī iespēja ir tikai tad, kad cilvēks pēc gada izgājis programmu, kaut ko sasniedzis un ir gatavs sākt jaunu dzīvi.

* “Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”.

* Par publikāciju “Jaunā adrese – lauki” saturu atbild SIA “Balvu Vaduguns”.

https://www.facebook.com/reel/1312934534043141